Bez vārdiem

Katru dienu sekoju līdzi notikumiem Krievijas pilsētā Magņitogorska, kur 31. decembra rītā pēc sprādziena pilnībā sagruvusi 10-stāvu mājas viena kāpņutelpa. Oficiālā versija, ka nelaimi izraisījusi gāzes eksplozija, taču neoficiālie avoti (echo.msk.ru) vēsta, ka tas tomēr bijis terorakts. Padomju laika melu un noklusējumu nezāles valdības līmenī vēl līdz šai dienai nav izravētas.

Ar skumjām domāju par tiem bērniem, kas piedzīvoja šo pieaugušo spēlīšu šausmas. Kāda māte stāstīja: “Es pamodos no dārdoņas. Vīrs kliedza. Piegāju pie dīvāna, tas bija salūzis... Daļēji ielūzusi grīda. Caurumā karājās bērns, trīsgadīgs puisītis, ieķēries palagā."

30 stundas pēc sprādziena glābēji no drupām izcēla dzīvu 10 mēnešus vecu puisīti, kas tik ilgi bija izturējis -270C salu. Viņa māte stāstīja: “Visi gulējām vienā istabā. Tas sanāk, ka mēs ar vecāko bērnu izkritām cauri grīdai, bet viņš gultiņā palika viens. Mēs ar vecāko izlīdām no drupām.” Un kā jutās šī sieviete, 30 mokpilnas stundas gaidot ziņu par savu bērniņu – dzīvs vai miris?

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko