Sūdzība par mājas darbu vērtējumu ni

Šī mācību gada sākumā beidzot nolēmu cīnīties ar tiem, kas uz vizuālās mākslas stundu konstanti neņem līdzi papīru, tādā veidā cerot, ka gan jau kāds viņiem iedos. Respektīvi, kopš septembra, ja nav līdzi uz stundu nepieciešamie materiāli, mājas darbos lieku ni.

Pirms dažām dienām saņēmu vēstuli no kāda 8. klases skolnieka mātes (teksts oriģināls; skolēna pilnais vārds nav minēts): Labdien! Vēlos noskaidrot, vai tā tiešām ir, ka R. vizualajā mākslā ir NI par to, ka viņam nebija zīmēšanas lapas, ar piebildi, ka lapu viņs dabuja no klasesbiedriem un darbu bija iesācis darīt. Ko daram šinī situacijā? Par ko tad ir tas NI? Cieņā, mamma R.

Atbildēju diezgan paskarbi: Labdien! Žurnālā melns uz balta rakstīts mājas darbs uz 9. janvāri: “Līdzi: A4 lapa, parastais zīmulis”. Vai R. bija izpildījis mājas darbu? Nē. Tātad ni. Nākamreiz ieskatīsies e-klasē, kas uzdots. Ar cieņu, Sanita N.

Nolēmu neiedziļināties sīkāk tās dienas situācijā un mātei neuzrakstīju, ka konkrētajā dienā dēls atteicās strādāt, jo neesot lapas un turpinājis “sēdēt” telefonā. Tikai tad, kad pateicu, ka stundā par nekā nedarīšanu likšu 1, viņš sarosījās un sāka citiem prašņāt papīru.

Šodien uzzināju, ka puiša māte savu atbildi nosūtījusi gan direktorei, gan klases audzinātājai. Precīzu tekstu nevaru pateikt, jo man netika atsūtīta vēstule, kaut gan teksts bija adresēts tieši man. Tika pieminēts tas, ka mana vēstule bijusi skarba. Tam es piekrītu, bet tālāk sekoja pavisam nelāgs – cieņu aizskarošs teikums. Precīzi nepateikšu kāds, bet viņa novēlēja kaut ko sliktu maniem bērniem. Kāds viņiem vispār sakars ar šo ni?

Līdz kādām galējībām vecāki ir aizgājuši? Sāk jau skolas direktorei sūdzēties par mājas darbos(!) ielikto ni, kuram vispār nav nekāda vērtība! Tas ni tiek likts drīzāk, lai skolēnus motivētu turpmāk atcerēties, ka uz stundu līdzi jāņem materiāli.


Nākotne

Kad būsi galīgi vecs un nevarīgs, nebūsi vairs nevienam vajadzīgs. Ne valstij, ne radiem.


Vai tā vispār ir medicīna?

Ceturtdienas vakarā ar omīti kārtīgi izrunājos pa telefonu un apsolīju atbraukt ciemos. Viņa izklausījās mundra un labā garastāvoklī. Taču nākamajā rītā, kad slimnīcā ieradās viņas dēls, omīte knapi vēra vaļā acis, dēlu nepazina un neko nevarēja pateikt. Kas bija noticis šo dažu stundu laikā? Ar ko viņa tika tā sazāļota?

Šodien, kad ierados Viļānu slimnīcā, omītei uzlabojumu nebija. Neviens, protams, no medicīnas personāla līdz pusdienlaikam nebija pievērsis uzmanību tam, ka viņai ir augsta temperatūra, klepus un acīs konjunktivīts. Labi, ka man ienāca prātā izmērīt temperatūru. Tikai pēc tam tika noreaģēts un iedotas zāles. Palātas kaimiņiene zināja stāstīt, ka vakar arī bijusi temperatūra un māsiņa kaut ko iešpricējusi. Gāju pie šodienas māsiņas jautāt, lai paskatās kartītē, bet viņa atteica, ka vakar temperatūra bijusi normāla un nekas nav špricēts. Kurš melo?

Vakar naktī omītes palātā nomira kāda sieviete, kas gulēja pēc insulta. Viņai vairākas dienas esot bijusi paaugstināta temperatūra un klepus, bet nekādas zāles neesot dotas. Nebrīnīšos, ja pēc šī atgadījuma Latvijas statistika papildināsies ar vēl vienu gripas slimnieku, kurš miris no komplikācijām.

Vēl palātas kaimiņiene pastāstīja, ka esot māsiņa, kas pamperu apmaiņas laikā ver vaļā logu, bet mana omīte guļ tieši pie loga. Varbūt saaukstējās?

Pie slimnīcas ir nežēlīgs ledus un nav pat uzkaisītas smiltis. Vakar viens vīrietis no slimnīcas ejot uz tuvējo veikalu, nokrita un salauza gūžu. Tagad viņam jāmokās sāpēs līdz pirmdienai, jo tikai pirmdien slimnīcā būs ārsts.

Mani sāk pārņemt sajūta, ka tā ir nevis slimnīca, bet vecu ļaužu nabagmāja, kur par uzturēšanos mēnesī jāmaksā vairāk kā 400 eiro (par papildus zālēm un procedūrām jāpiemaksā vēl), bet attieksme ir kā ir. Kas notiek ar Latvijas medicīnu?


Mežā

Bridu mežā pa sērsnainu sniegu tā, ka zābaki bija pilni ar sniegu. Fotografēju sauli.

Ogres Zilajos kalnos.


Sapnis

Nosapņoju, ka esmu aizbraukusi uz slimnīcu ciemos pie 96-us gadus vecās omītes, kura kopš kritiena decembrī, nav cēlusies no gultas. Viņa izskatījās tik atpūtusies, ar sārtiem vaigiem, nedaudz uzbarojusies un apmēram divdesmit gadus jaunāka. Jautāju: “Vai vari pastaigāt?” Omīte piecēlās no gultas, smaidot uz mani atskatījās un deju solī izskrēja no istabas.


Mana laika vērtība nemērās naudā

Kāds radinieks sacerējās, ka viņa paziņam par samaksu uz Rīgu nogādāšu kartupeļu maisu. Atteicu, jo speciāli svētdienā braukt uz Rīgu (apmēram 80 km turp atpakaļ) pie sveša cilvēka nav nekāda vēlme ne par kādu naudu. Labāk aiziešu uz mežu paslēpot vai pabūšu kopā ar ģimeni.


Nevērtē aptieku pēc fasādes

Pēc Biķernieku acu traumpunkta apmeklējuma “Mēness aptieka” farmaceite apbēdināja, ka nevienā no šī nosaukuma aptiekām nebūs nopērkamas nepieciešamās antibiotikas zāles acīm, jo tās, redz, esot izpirktas. Ko darīt? Nolēmām braucot mājup no Rīgas, iebraukt aptiekās, kas gadīsies pa ceļam. Varbūt palaimēsies. Vīrs ieslēdza waze un atrada pirmo aptieku ārpus Rīgas. Tā bija Ulbrokā. Tāda nedaudz kreizī, jo iekārtota daudzīvokļu mājas kāpņu telpas 1. stāva dzīvoklī. Tomēr jāpiekrīt teicienam – neskati vīru pēc cepures un nevērtē aptieku pēc fasādes. Tur nepieciešamās zāles bija.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Tādās reizēs, kad nav emocionālu pārdzīvojumu, nerodas arī vērtīgas dzīves atziņas.