No 5 zirņiem piešķiru

 

Neliela atkāpe

Reti kad pēdējā laikā grāmatnīcā iegādājos grāmatu uz sitienu. Pārāk dārgs kaķis maisā. Pirms pirkšanas tomēr cenšos noskaidrot, vai ir vērts. Arī šoreiz – grāmatnīcas “Zvaigzne ABC” apmeklēšanas laikā sabildēju vairākas grāmatas, kuras tai mirklī mani uzrunāja ar savu nosaukumu, vāka dizainu un anotāciju uz pēdējā vāka. Pārnākusi mājās, uzmeklēju tās internetā (arī krievu mēlē), lai papētītu sīkāk.

Par grāmatu “Vīrietis, kurš nepiezvanīja” latviešu valodā atsauksmes neatradu. Pat krievu auditorijā parādījās diezgan paskopi divi novērtējumi. Taču atradās viens teikums grāmatā publicētajās atsauksmēs, kas mani pārliecināja, ka tā noteikti jānopērk. Grāmata “patiks romānu “Viena diena” un “Pirms atkal tiksimies” aizrautīgajiem faniem”. Un tā izrādījās taisnība, jo man tiešām grāmata patika.

……………………

Sāra ir 36 gadus veca sieviete, kas nesen šķīrusies no vīra. Ik gadu jūnijā viņa no ASV, kur dzīvo jau deviņpadsmit gadus, dodas ciemos pie vecākiem uz Angliju. Šis apciemojums saistīts ar kādu autoavāriju viņas jaunībā.

Vienā tādā ciemošanās reizē Sāra satiek Ediju (divus gadus vecāku par viņu). Abi Edija meža namiņā pavada burvīgas septiņas dienas. Kad Edijam jādodas iepriekš plānotā ceļojumā uz Spāniju, abi šķiras un norunā sazvanīties. Taču Edijs nepiezvana kā solījis. Sāru tas uztrauc, jo viņai šķiet, ka Edija jūtas bijušas patiesas. Jauno sievieti sāk urdīt jautājums, vai tik Edijam kaut kas nav atgadījies. Viņa, nedomādama par savu pašcieņu vai pazemošanos, ik pa laikam atgādina par sevi, rakstot vīrietim telefonā īsziņas. Lai arī draugi mēģina Sāru pārliecināt aizmirst šo dēku, viņa nespēj. Un Sāra uzsāk Edija meklēšanu.

Grāmata mani ievilka notikumu virpulī. Viena sižeta līnija kārtis burtiski apmeta uz otru pusi. Nevarēju apstāties, atliekot lasīšanu uz nākamo dienu. Pie grāmatas pavadīju visu nakti līdz rīta gaismai.

Ja vienā teikumā jāpasaka par ko ir grāmata, tad droši varu teikt, ka par mīlestību, zaudējumu un piedošanu.

 

Citāti ar salīdzinājumiem

“Pļava bija izraibināta ar sakaltušām govju pļekām, līdzīgām metamajiem šķīvīšiem…”

“Truli raudzījos uz apaļām siena ķīpām, kas rindojās laukā, cieši iespīlētas spīdīgā, melnā plastmasas plēvē kā tuklas kājas zeķbiksēs.”

 “… viens no tiem vīriešiem, kuri, pārlieku aizraujoties ar trenažieriem, uzaudzējuši tādus muskuļus, ka rokas jātur slīpi – mazliet atstatus no ķermeņa kā pingvīna spārni.”

“Mani sāka plosīt neciešamu ilgu asie zobi.”

“…okšķerē virtuvē kā izsalcis lācis, meklējot kādu medus podu, kur iebāzt ķepu.”

“Kad iepriekšējo reizi redzēju mammu, viņa šķita sarukusi, gandrīz kā saplacināta kartona kaste pirms nodošanas pārstrādei.”

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko