No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

   

Nosaukums nedaudz maldina, jo pirmajā mirklī šķiet, ka grāmata mūs ievedīs ceļojumu pasaulē. Kā vēlāk izrādās, Aļaska nav ģeogrāfiska vieta, bet meitenes vārds, un grāmatā tiek atspoguļota piecu jauniešu dzīve viena mācību gada garumā. Stāstījums veidots kā dienasgrāmata bez datumiem, bet ar dienu uzskaitījumu pirms un pēc liktenīgā notikuma.

Jaunieša nobriešana par pieaugušo katram norit nedaudz citā vecumā, bet starta signāls, viennozīmīgi, tiek dots tad, kad jaunietis uzsāk patstāvīgu dzīvi. “Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā, un tu jūti atvieglojumu”. Lielākajai daļai pārvēršanās process par pieaugušo sākas pēc pamatskolas beigšanas, apmēram 16 gadu vecumā, tāpēc, lasot grāmatu pieņēmu, ka aprakstīto jauniešu vecums ir apmēram 16 – 17 gadi, t.i., 10. – 11. klase.

Kad dzīve norit kojās (kopmītnēs), kur nav vecāku kontroles, jaunieši demonstrē visatļautību: dzer, smēķē, lieto zālīti un nodarbojas ar seksu. Pat tāds paraugbērns kā Mails, šādā bezrūpības un bezkontroles atmosfērā tiek sabojāts (degradēts). Lai nekļūtu par atkritēju, nūģi vai vientuļnieku kā savā vecajā skolā, Mailam nākas kopā ar draugiem smēķēt un dzert, jo esot draugu barā, tev jāpieņem bara likumi.

Vienīgais, kas mani grāmatā pārsteidza - tas, ka jaunieši, neskatoties uz savu izlaidīgo dzīvesveidu, ļoti daudz mācījās. Pie mums ir nedaudz savādāk – tie, kuri dzer, visbiežāk slikti mācās vai nemācās nemaz.

Un ja tā godīgi, tad Aļaska man nemaz nešķita tik interesanta un traka (labā nozīmē) būtne, kā visi par viņu jūsmoja. Pārdzēries un pārsmēķējies skuķis, kuru jau no bērnības moka psiholoģiska problēma - vainas apziņa par dzīvē pieļauto kļūdu un nespēju to vairs labot. Aļasku urda jautājums, - kā lai atrod īsto ceļu no šī dzīves labirinta?

Tieši tāda pati vainas apziņa pēc liktenīgā notikuma sāk nomākt arī Aļaskas draugus, kuri, atšķirībā no Aļaskas, mēģina rast savai rīcībai attaisnojumu, jo “lai izdzīvotu labirintā, ir jāpierod. Ir tik daudz cilvēku, kuriem, tāpat kā mums, jāsadzīvo ar to, ko viņi kādu dienu ir vai nav izdarījuši. Ar to, kas nav bijis pareizi un kas tajā brīdī it kā ir šķitis pareizi, - jo mēs taču nespējam saskatīt nākotni. Ja vien mēs spētu redzēt nebeidzamo seku virkni, kas seko katrai mūsu mazākajai darbībai! Bet mēs neko nezinām, jo to zināt būtu bezjēdzīgi.”

Ja salīdzina ar iepriekš lasīto Džona Grīna grāmatu “Mūsu zvaigžņu vaina”, tad šī ir daudzreiz vājāka, vietām garlaicīga un tekstuāli nebaudāma, tomēr mēģināju autoru attaisnot, jo tas ir viņa pirmais darbs, un iespējams, ka daļēji autobiogrāfisks. Vismaz man tā likās.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko