Pēc internetā izlasītajām labajām atsauksmēm, nolēmu apmeklēt izrādi. Otrs noteicošais faktors, kas jau gadu gadiem bija kā kvalitātes rādītājs – režisors Alvis Hermanis. Diemžēl izrāde lika vilties. Jau kuro reizi pierādījās, ka teātrī jārāda oriģināli sarakstītas lugas, nevis par izrādi pārtapuši romāni.

 

Scenogrāfija

Kā teiktu romāna varone Elločka Ščukina: “Жуть” (tulkojumā no krievu valodas – sajūtas, kas rodas kaut ko šausmīgu ieraugot). Uzskatu, ka scenogrāfija jāveido attiecīgās profesijas pārstāvim, nevis izrādes režisoram. Uz dārgo biļešu fona (2 biļetes mums izmaksāja 60 eiro!) izskatījās, ka teātris ietaupa. Skatītājam 4 stundas bija jāraugās, kā tiek pārstumdītas uz ritentiņiem uzmontētas un ar rožainu materiālu aplīmētas lielas kastes.

Kad Ostaps Benders kopā ar Ipolitu Matvejeviču krievu filmā “Divpadsmit krēsli” ieradās uz izrādi “Precības”, viņu starpā izvērsās dialogs. Ostapa teiktais (dialogā pasvītrots) man sniedza pareizo atbildi, kāpēc Jaunā Rīgas teātra izrādei izvēlēts tik trūcīgs skatuves iekārtojums.

Ipolits: “Kāpēc viņiem nav skatuves aizkaru?”

Ostaps: “Meklē!”

Ipolits: “Ko meklē? Skatuves aizkarus?”

Ostaps: “Ne tikai skatuves aizkarus. Viņi vispār ir meklējumos.

Ipolits: “Man šķiet, ka viņiem nav dekorāciju. Labi, ka mēs atnācām par velti, bet tie, kas samaksāja naudu…”

Nedēļu pirms šīs izrādes noskatījos “Peldošie - ceļojošie”. Arī te scenogrāfijā tika izmantots minimālisms, bet ar fantastisku pamatojumu. “Divpadsmit krēslos” scenogrāfijai filozofisko segumu nepamanīju.

 

Saturs un aktierspēle

Kaut arī pēc tautības neesmu ebrejiete, tomēr man likās aizvainojoši, ka jociņiem tika piedēvēta tautība. Vai tā bija pasmiešanās par ebrejiem? Tas man lika atcerēties padomju laikus, kad skolā viens otram stāstījām anekdotes par čukčiem.

Visumā izrāde pārāk izstiepta. Pilnīgi lieks manā skatījumā bija svētā tēva Fjodora biznesa plāna izklāsts saistībā ar suņu audzēšanu un to apbērnošanu. Pilnīgi nekāda sakara ar 12 krēslu meklējumiem, kā arī nav īstā tēma, ar kuru varētu raksturot svēto tēvu.

Ar pārāk dzīvnieciskām (precīzāk – suniskām) kustībām piedzēries Ipolits uzmācās jaunajai meitenei. Šajā vietā man palika neērti no līdzās sēdošās meitas.

Vēl viena manā skatījumā kutelīga aina – plikais inženieris. Vēl mazliet un mūsu teātros varēs redzēt pilnīgi kailus aktierus kā kinofilmās. Tikai jautājums – vai tas ir ētiski? Jaunā teātra plikais inženieris vēl nebija īsti pliks, jo viņa vienīgo dārgumu noslēpa mākslīgs apspalvojums ar mākslīgu debesu zvanu netīri melnā krāsā. Un tā viņa nemitīgā skraidelēšana un lēkāšana (it kā izrādītu savu …)  pa skatuvi šurpu turpu sāka jau kaitināt.

Aktieri gan vizuāli tērpos, gan savā tēlojumā likās pārāk uzspēlēti. Kā karikatūrās. Manā skatījumā tas izrādei nepiešķīra komisko šarmu. Drīzāk izrāde tika samocīta.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Filma

Pēc izrādes noskatīšanās nolēmu internetā atrast 1977. gadā uzņemto krievu mākslas filmu “Divpadsmit krēsli” ar Andreju Mironovu galvenajā lomā. Pēdējo reizi to biju redzējusi pirms aptuveni 20 gadiem. Noskatoties pārliecinājos, ka A. Hermanis, veidojot savu izrādi, aizņemies vairākas filmas ainas (copy/paste). Tāpēc iesaku izrādes vietā labāk noskatīties filmu. Būs vērtīgāk. Un arī lētāk. Par biļetes naudu varēsiet nopirkt jaunu kurpju pāri vai jaunu krēslu :)

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Autori: Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs

Režisors, scenogrāfs: Alvis Hermanis

Pirmizrāde 2014. gada 7. decembrī.