Stāstījums. Emocionāli smags latviešu tautas vēstures posma attēlojums caur viena cilvēka dzīvi, jo filma uzņemta pēc Melānijas Vanagas, kura Sibīrijā pavadīja 16 gadus, atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem. Filma atklāj latviešu sievietes vīrišķīgo spēku, mīlestību un cerību. Ne velti ir teiciens, ka cerība mirst pēdējā. Tieši cerība izaudzināt savu dēlu, ieraudzīt savu zemi un pieskarties savam vīram, deva Melānijai spēku izdzīvot. Manuprāt, arī viņas rakstītās, bet nenosūtītās vēstules vīram, bija kā cerību lūgsnas kaut kam dievišķam. Tā bija sava veida ticības izpausme. Savas Bībeles rakstīšana svešumā.

Melnbalts. Tas, ka filma uzņemta melnbalta, pastiprina tās māksliniecisko vērtību, jo baltais un melnais ir līdzvērtīgs labajam un ļaunajam. Ar melnbalto tiek radīts mākslinieciskais kontrasts tumši gaišajās attiecībās.

Skaņa. Cilvēki filmā runā maz. Būtiskākais tiek parādīts ar kustībām, mīmiku un skaņas efektiem. Un ko tur daudz runāt, jo, kad cilvēkam bēdas, viņš nepriecājas un nesmejas, bet ieraujas sevī un klusē. Šo drūmumu, apātiju, bezspēku, badu un skumjas caurvija īpatnējas skaņas, kas līdzinājās vaidiem, elsoņai, nopūtai.

Daba. Sibīrijas daba laikam ir vienīgais, kas deportētajam cilvēkam ļauj kaut mirkli izbaudīt brīvību (iegulties zālē un skatīties debesīs). Iespējams, ka daba ir tā, kura pastiprina atmiņas par savu zemi, jo arī Latvijā aug tādi paši koki, upē plūst tāds pats ūdens un debesīs starp mākoņiem spīd tāda pati saule.

Kad filmas noslēgumā Melānijai tiek pajautāts, kā tai Sibīrijā ir? Viņa nežēlojas un nepazemojas, bet lepni atbild, ka tur visu laiku snieg. Tas skan gluži tikpat bezpersoniski, kā ikdienas sarunā, atbildot uz jautājumu: “Kāds ārā laiks?”

Ēst, ēst, ēst. Tā kā cilvēki dzīvoja pusbadā, viena no svarīgākajām domām, kas aizņēma viņu prātu, bija ēdiena sagādāšana. Šī iemesla dēļ tika pieļauti arī pazemojumi.

Atvadas no tuviem cilvēkiem. Vislielākie lūzuma punkti Melānijas dzīvē, manuprāt, bija divi. Pirmais, - Melānijas kā mātes sāpju kliedziens, kad viņa atrāva no sevis dēlu, ļaudama viņam slepus no Sibīrijas aizbraukt uz Latviju. Otrais – Melānijas kā sievas sāpju kliedziens, kad filmas noslēgumā viņa uzzināja par vīra nāvi un atvadījās no viņa, pieskaroties pirkstu nospiedumiem.

Auditorija. Filmas pirmizrādē, kas notika Ogrē, redzēju tikai dažus savas skolas jauniešus. Skumji, jo viņiem būtu jābūt pamatauditorijai, kam šis vēstījums adresēts.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

2016. gads

Režisors: Viesturs Kairišs