Filmas centrālais stāstījums ir par tēlnieka Kārļa Zāles dzīves posmu, kurā tapis Brīvības piemineklis (1920. – 1935. gads). Filmā līdz ar dokumentālajiem kadriem (un tie visi nav tikai par Kārli Zāli) iemontēti mūsdienās uzņemti inscinējumi. No pirmajām skicēm līdz gatavam piemineklim pagāja vairāk kā 10 gadi, un filma lieliski parāda, cik šī grandiozā objekta radīšanas process bijis psiholoģiski smags, nogurdinošs un pilns ar intrigām.

Kāpēc “Ievainotais jātnieks”? Tikai divās īsās filmas epizodēs parādījās zirgi. Vienā epizodē Kārlis Zāle ar zirgu atjāja līdz krogam, lai piedzertos, bet otrā epizodē – viņš piegāja pie zirgiem, kas ganījās pļavā un aizkadra balss mums paskaidroja, ka Kārlim Zālem ļoti patikuši zirgi. Patiesībā nosaukums “Ievainotais jātnieks” vairāk saistās ar divām Brāļu kapu skulptūrām, kuru autors arī ir Kārlis Zāle, bet par Brāļu kapu celtniecību, kas notikusi paralēli(!) Brīvības piemineklim, filmā netika stāstīts.

Kārlis Zāle vai Zālīte? Filmas sākumā tika pieminēts Kārlis Zālīte, kurš bez paskaidrojumiem nākamajos kadros kļuva par Kārli Zāli. Tas manī izraisīja nesaprašanu, tāpēc pēc filmas noskatīšanās internetā sameklēju (un tas nebija vikipēdijā) info, ka viņa pilnais vārds bijis Kārlis Zāle – Zālīte. Godīgi atzīšos, ka to iepriekš nezināju.

Filmā bieži vien dzirdamais nesaskan ar redzamo. Piemēram, filmas sākumā, kur tika pieminēts 20-to gadu mākslas virziens Bauhaus, kas radās Vācijā, tika uzskaitīti sarežģīti termini, kurus var saprast tikai cilvēks ar mākslas izglītību. Ja reiz kaut kas tāds tiek pieminēts, tad filmas kadros labāk nerādīt cilvēku, kurš iet pāri koka tiltam, bet raksturot to, par ko tiek stāstīts. Tāpat manī jautājumu - kāpēc? - radīja slēpotāju kadri, kuri paši par sevi bija ļoti labi, bet neklapēja kopā ar Kārļa Zāles sievas vēstules tekstu.

Spēlfilma, kur aktieri nespēlē. Mūsdienās filmētajos materiālos aktieri gandrīz nerunā un neko nopietnu arī nedara. Man pat likās nedaudz smieklīgi, ka Kārlis Zāle to tik vien spēja, kā dziļdomīgi kaut ko pierakstīt blociņā, smēķēt, aplūkot skices, staigāt, sēdēt, pārcilāt ģipša galvas, kā arī vairākos kadros, kaut runa gāja par dažādiem gadiem, apvīlēt vienu un to pašu gipša gabalu.

Satelīta šķīvis 30-tajos gados? Uz filmas beigām, kad strādnieki pagalmā ar kaltiem kaļ akmens bluķus, Kārlis Zāle nostājies ar muguru pret kādas ēkas sienu, kur mājas 2. stāvā redzams satelīta šķīvis.

Brīvības piemineklis. Biju gaidījusi, ka būs sīkāk pastāstīts par visiem Brīvības pieminekļa tēliem. Un kas tad īsti bijis Mildas prototips? Kāpēc par to nekas netika stāstīts? Tikai pieminēts, - varbūt Zāles sieva Anna.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

2017. gads

Scenārija autore un režisore: Ilona Brūvere