Mīklainā grāmatas pazušana

Vakar, laikā starp diviem izlaidumiem, aizgāju uz līdzās esošo novada bibliotēku nodot izlasītās grāmatas. Tā kā bibliotēka bija jau ciet, grāmatas ieslidināju līdzās esošajā grāmatu nodošanas kastē. Iekšējā intuīcija centās mani brīdināt, ka nav vēlams grāmatas nodot caur starpnieku, bet slinkums pamatoja, ka tuvākajā laikā otrreiz uz šejieni nevēlēšos nākt.

Šodien no rīta piezvanīja bibliotekāre un teica, ka neesot nodota viena grāmata. Kā? Es taču vakar kastē iemetu visas četras! Palūdzu, lai aiziet vēlreiz paskatīties. Varbūt tā kaut kur kastē aizķērusies.

Pēc dažām minūtēm otrais zvans apliecināja, ka grāmatas neesot.

Kas ar mani notiek? Vai tiešām atmiņa uz vecumu sāk pieklibot? Pārmeklēju māju. Nekā. Tad aizbraucu uz skolu, jo varbūt prāta aptumsumā to izņēmu no maisiņa un uzliku uz galda. Nekā. Braucu uz bibliotēku. Tagad abas ar bibliotekāri kārtīgi no iekšpuses izpētījām un iztaustījām grāmatas nodošanas kasti. Nekā.

Grūti bija sakoncentrēties uz jebkādu darbu, jo visu laiku pa prātu grozījās tā mīklaini nozudusī grāmata. Kāpēc vakar nepaklausīju savai intuīcijai?

Apmēram pēc trīs stundām atkal piezvanīja bibliotekāre. Grāmata atradusies. Tā esot bijusi iemaldījusies citā nodaļā.

Secinājums viens – nekad turpmāk grāmatas nenodošu caur starpnieku. Tikai no rokas rokā.

Atgriezties