No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Grāmatu nolēmu izlasīt, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes, kā arī grāmatnīcā tā ilgi atradās pirktāko grāmatu topā.

Galvenajiem trim sieviešu personāžiem nav doti vārdi. Iespējams, ka autore tādejādi vēlējās lasītājam pavēstīt, ka jebkura sieviete, kas dzīvojusi padomju laikā, romānā aprakstītās mātes mātes, mātes un meitas dzīvē var saskatīt kādu gabaliņu no sevis. Piemēram, es izdzīvoju daļu no meitas dzīves, jo arī esmu dzimusi 1969. gadā, tikai mēnesi vēlāk.

Tomēr šī bezvārdība man ļoti traucēja romāna sākumā, jo iesākot lasīt katru nākamo nodaļu, bija jāpiedomā, par kuru māti vai meitu tiek stāstīts. Tas tāpēc, ka notika haotiska mētāšanās pa gadiem un notikumiem. Tikai no tā mirkļa, kad māte un meita sāka dzīvot kopā, romānu lasīt kļuva vieglāk, jo abu personāžu stāstījums kļuva secīgs.

Dīvaini tā dzīve iekārtojusies, - jo tu vairāk čubinies ap savu bērnu, jo viņš tevi vairāk atraida. Un pretēji, - jo mazāk izrādi uzmanību, jo bērns vairāk cenšas to iekarot. Tieši šāds mātes – meitas apvērstais attiecību modelis ir aprakstīts romānā. Vecāmāte par savu meitu: “No kurienes viņā radās tas aukstums, ja viņa auga mīlēta un apkopta?...Kur palika tā labā meitene, kas nāca no skolas smaidīga, priekšautiņš tikpat gluds kā no rīta?...Kas bija teicamniece, mūsu prieks un acuraugs. Kur viņa palika?...Tik šausmīga bija tā pirmā reize un visas nākamās reizes pēc pirmās reizes. Kad viņa zvērojošām acīm man tuvojās, atrāva vecās kumodes atvilktni, izgrāba sudraba dakšas un meta man sejā, kliedzot – ienīstu, ienīstu, ienīstu...”

Tomēr nesaprotu, kā māte var atstumt savu bērnu un atteikties to barot ar krūti. Piens ir kā nabassaites turpinājums. Manā skatījumā tā ir tikai tukša atruna, ka visas nelabās domas bērns var pārmantot, dzerot melno pienu. Kā tad ar vecāsmātes pienu? Viņa savu meitu mīlēja un baroja ar krūti, dodot viņai balto pienu, bet, kad meita izauga liela, viņas piens kļuva melns?

Romānā tiek spilgti ilustrēta pakāpeniska mātes saslimšana ar depresiju un atsvešināšanās no līdzcilvēkiem. Viņa nespēj psiholoģiski pārvarēt padomju varas lēmumu, kas liedz piepildīt jaunības sapni – kļūt par zinātnieci ginekoloģijas nozarē. Māte nespēj dzīvē atrast citu mērķi, kas viņā atkal iedegtu prieku. Domāju, ka visvairāk šai sievietei trūka sievietes un vīrieša attiecības. Bez tām viņa izjuta dzīves tukšumu, kuru, diemžēl, nespēja aizpildīt arī bērns. Šī sieviete necīnījās ar sevi, bet padevās nolemtībai. “Nav spēka, neko negribas, pavisam neko…”

 

Daži citāti

 “…manī tikpat mērķtiecīgi plauka naids pret visu šo dubulto un liekulīgo eksistenci, kurā cilvēki bija spiesti spēlēt divas lomas.”

“Ja, lietojot varu, kāds tīko pasauli sagrābt, es labi zinu – viņš neveiksmi cietīs, jo pasaule ir tik smalka un gaistoša, ka ar to nevar rupji rīkoties.”

“Vai jūs ticat dievam?…Man vēl nav iznācis viņu satikt.”

Māte par sevi - “…mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei, tā ir sastingusi…”

Meita par māti -“…kāds tev nozadzis dzīves prieku. Izrāvis no tevis kā no tā zvana mēli. Un tu nevari iezvanīties…”

Meita par padomju laika skolu – “…Vasara likās kā brīvlaišana. No šī paraugcietuma, kurā bija jāiztur vēl tikai gads. Tikai gads.”

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko