No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

Ļoti laba un aizkustinoša grāmata. Jau laikus brīdinu, ka tās lasīšanai jāparedz visa diena, jo atrauties no grāmatas nav iespējams. Pie tam sev līdzās jānoliek salvetes, jo bez asarām lasīšanas procesā neiztikt.

Grāmatas sākumā publicētajās atsauksmēs atradu vienu vienīgu teikumu, kas pasaka visu: „Smeldzīgs stāsts par mīlestību, spēju mācīties un ļaut aiziet.”

Lūisai ir 26 gadi, bet viņa vēl joprojām īsti nezin, par ko vēlētos būt un ko dzīvē vēlētos sasniegt. Jau kopš mazotnes viņa sevi salīdzina ar jaunāko, bet par Lūisu gudrāko māsu, tāpēc izjūt mazvērtības kompleksus. Jaunā sieviete, varētu teikt, ka ir diezgan pieticīga, jo ar mieru visu dzīvi pavadīt savā mazpilsētā, un viņu pilnībā apmierina darbs kafejnīcā. Vienīgais, kas Lūisu atšķir no parastas mazpilsētas meitenes – ekstravagantais ģērbšanās stils. Diemžēl kādu dienu viņa savu darbu kafejnīcā zaudē. Lai nopelnītu iztiku, jaunā sieviete piekrīt invalīda kopējas darbam.

Vils jau divus gadus pavada ratiņkrēslā. Pirms liktenīgā ceļa negadījuma viņš bija izskatīgs, sportisks un pārdrošs vīrietis, taču tagad viņš kļuvis īgns un neciešams. Vila māte pieņem darbā Lūisu, jo cer, ka viņa kļūs par Vila draugu un atgriezīs dēlā zudušo dzīvesprieku.

Lūisas un Vila satikšanās ienes pozitīvas izmaiņas abu dzīvē. Viņi ne tikai viens otrā iemīlas, bet viens no otra daudz ko mācās.

Šo grāmatu vīrs man uzdāvināja dzimšanas dienā (2013. gadā). Kā jau allaž, pirms pirkšanas viņš cītīgi pārlasīja komentārus Krievijas forumos. Tie nepievīla. Diemžēl uz to mirkli, kad lasīju grāmatu, latviešu valodā no 10 Džodžo Mojas grāmatām bija izdota tikai šī. Internetā atradu divu autores e-grāmatu tulkojumus krievu valodā: „Последнее письмо от твоего любимого” un „Девушка, которую ты покинул”. Protams, ka izlasīju. Šīs grāmatas arī bija labas (sevišķi otrā), tomēr manā skatījumā nespēja pārtrumpot „Pirms atkal tiksimies”.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko