Izrāde par pirmskara bērnību, kas diez vai domāta mūsdienu bērniem. Drīzāk senioriem, lai viņi pakavētos savās bērnības atmiņās, tāpat kā to dara Billes atveidotāja.

Uz izrādi atvedu mammu, bet bērnus gan uz to nevestu. Nacionālā teātra izrāde “Par mammām”, ko kopā ar bērniem redzēju pirms 7 gadiem, bija kudi aizraujošāka un mūsdienīgāka.

Ar interesi vēroju, kā niecīgais skatuves inventārs pārtop paralēlā stāstā. Taču tas ne visiem patīk. Piemēram, mana māte pieturas pie klasiskām vērtībām. Ja jābūt galdam, tad tam ir arī jābūt. Viņa uzskata, ka galdu nevar attēlot ar audeklu, kuru abos galos tur aktieri, kā šajā lugā.

Samocīts un neinteresants šķita izrādes sākums, kur pēc fotogrāfijām tika aprakstīti tuvākie radi. Nezinu kāpēc, bet uz izrādes beigām pieķēru sevi pie domas, ka nedaudz jau ievilcies.

Izrādē patika aktieru saspēle, atraktivitāte un enerģija, kas burtiski kūsāt kūsāja. Bet visu stāstījumu veiksmīgi papildināja dzejas rindas un dziesmu fragmenti.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Autore: Vizma Belševica (autobiogrāfija)

Režisors: Valdis Lūriņš

Pirmizrāde 2009. gada 12. februārī.