No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

 

Pērkot grāmatu iedomājos, ka tā man noderēs kā skolotājai, jo uzzināšu vairāk par disleksijas* izpausmēm, kā ar tām sadzīvot, kā organizēt mācību darbu. Tikai lasot atklājās, ka autore nemaz neiedziļinās zinātniskā disleksijas analīzē, bet bērnu auditorijai atklāj juteklisku stāstījumu par meiteni Elliju, kurai piemīt šī īpatnība. Par viņas sajūtām, pārdzīvojumiem un pašvērtējumu. Stāsts (es gan to nenosauktu par romānu, kā rakstīts uz 1. vāka) vēlreiz apliecina, kā bērnu var sapurināt un iedrošināt spēcīga personība. Šajā gadījumā – jaunais klases audzinātājs. Viņš spēja pazemoto un izsmieto Elliju motivēt tā, ka meitene ieguva draugus un kļuva par klases līderi.

“Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka katram no mums ir citas dotības. Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.”

 

P.S. Vienu gan es nesaprotu – kā vecāki nebija pamanījuši meitas, kura jau mācījās 6. klasē, lasīšanas un rakstīšanas grūtības? Vai tas nozīmē, ka viņi ar savu bērnu nemaz nenodarbojās?

 

* Disleksija – neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko