“Virtuve 2. Fināls”, komēdija02.05.2017.

Pamatdarbība. Šefpavārs Viktors Barinovs ar savu komandu piedalās profesionālu pavāru pasaules čempionātā, kas norisinās Sočos.

Sižeta līnijas. Varētu teikt, ka filma sadalīta divos atsevišķos, nesaistītos notikumos. Viens ir stāsts par kulinārijas konkursa gaitām, kurā kā galvenās lomas tēlotāji figurē šefpavārs Barinovs un divi jauni personāži, proti, viņa jaunatklātais (ziepju operas elements) dēls Ivans un viņa simpātija Anna, kas pārstāv franču komandu. Bet otrs stāsts ir par Dmitriju Nagijevu, kuram pārpratuma dēļ piespiedu kārtā nākas precēties ar kaukāzieti. Manā skatījumā tieši šis otrais stāsts palīdzēja izvilkt filmu, piešķirot tai savdabīgu asuma piegaršu, jo pirmajā stāstā figurēja daudz klišeju, kas garlaikoja un atgādināja nedaudz piedegušu ēdienu.

Barinova vecā kuhņas komanda palika otrajā plānā. Visas filmas gaitā katrs no viņiem varbūt pateica kādu frāzi, bet visumā darbojās tikai kā fons. Biju gaidījusi ko vairāk.

Reklāma. Sākumā bija paredzēts, ka filmēts tiks Šanhajā, tomēr plāni mainījās uz Sočiem. Katrā ziņā tā bija ļoti skaista Soču reklāma. Kalni, jūra, saule, grezna viesnīca, brauciens ar jahtu, lidojums ar paraplānu… Domāju, ka pēc šīs filmas noskatīšanās daudzi Krievijas pilsoņi vēlēsies savu atvaļinājumu pavadīt šajā skaisti nofilmētajā kūrortā.

Oriģinalitāte. N. Rimska–Korsakova mūzikas “Kamenes lidojums” pavadījumā filmas sākumā lidinājās bite, atklājot skatītājiem uz dažādiem sadzīves priekšmetiem aktieru un autoru vārdus.

Nosaukums. Oriģinālais filmas nosaukums “Кухня. Последняя битва”, kas latviešu valodā būtu tulkojams kā “Virtuve. Pēdējā kauja”. Nesaprotu, kāpēc tika iztulkots “Virtuve 2. Fināls”.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

   

Jau vairākus gadus abi ar vīru sekojam līdzi populārā komēdijseriāla varoņu dzīvei. Līdzko internetā parādās pati jaunākā krieviskotā sērija, visi darbi tiek nolikti malā, un turpmākās minūtes veltītas filmai. Seriāla pirmā sezona aizsākās 2007. gadā, bet šogad – 2017. gadā, tiek solīta pēdējā – desmitā sezona.

Beidzot filmu latviešu valodā sācis raidīt kanāls TV6. Tulkojums ļoti labs. Iepriekš redzētajā krievu tulkojumā gadījās specifiskas zinātniskas lietas, kuras līdz galam tā arī palika nesaprastas. Tagad vakaros kopā ar bērniem skatāmies seriālu no pirmās sezonas latviešu valodā, bet pēc tam vieni paši – 10. sezonu krievu valodā. Tāpat ir interesanti, jo pa šiem 10 gadiem sākuma sezonas sērijas jau piemirsušās.

Seriāls stāsta par četriem jauniem zinātniekiem - fiziķiem, kas ir nedaudz nūģīgi dīvaiņi. Augumā īsais Leonards nēsā brilles, slimo ar astmu un nepanes laktozi. Kopš pirmās sērijas viņš iemīlējies pretējā dzīvokļa kaimiņienē – skaistajā blondīnē Penijā, kura strādā par oficianti, bet dziļi sirdī vēlas kļūt par aktrisi. Egoistiskais un iedomīgais ģēnijs Šeldons nesaprot humoru un ikdienas dzīvē vadās pēc striktiem noteikumiem. Govards, kaut arī augumā pavisam sīks, sevi uzskata par seksīgu un vienmēr flirtē ar sievietēm. Dzīvo kopā ar māti, kura viņu komandē. Indietis Radžs ir ļoti kautrīgs attiecībā pret sievietēm. Ar tām var runāt tikai tad, kad lietojis alkoholu. Visi četri zinātnieki bērnišķīgi aizraujas ar komiksiem. Vēlākās sezonās pieciem galvenajiem varoņiem pievienojas vēl divas sievietes zinātnieces  - Emi un Bernadeta.

Kopš pirmās sezonas katram seriāla varonim ieturēts noteikts ģērbšanās stils. Piemēram, Govards nēsā bītlenes, apspiestas džinsas un platu jostu ar spīdīgu, lielu sprādzi. Vienmēr brīnos, vai Radžam nav karsti, jo viņš saģērbies kā sīpols četrās apģērbu kārtās: T-krekls, krekls, adīta veste un sporta jaka.

Ja pameklē, tad internetā var atrast, ka seriāls tiek filmēts skatītāju klātbūtnē. Gluži kā teātra izrāde, kas notiek uz skatuves.

No 5 zirņiem filmai piešķiru


Esmu sagatavojusies, ka Zvaigžņu karu fani mani apmētās ar visu, kas gadīsies pa rokai. Pat dēls mani nosauca par muļķi, kad pateicu, ka filma nepatika.

Nosaukums. Nesaprotu, kāpēc latviešu valodā filmas nosaukumā nav iztulkota frāze “Rogue One”, bet krievu valodā iztulkota - “Изгой один”? Ja tas domāts kosmiskā kuģa nosaukums, kas it kā no oriģinālās valodas netiek tulkots, tad kāpēc filmas laikā kosmiskajam kuģim dots nosaukums “Blēdis 1” (rogue – blēdis), nevis “Rogue One”?

Sižets. Impērija gatavo pašu draudīgāko ieroci – Nāves Zvaigzni. Šī iemesla dēļ tiek nolaupīts ieroču izgudrotājs - zinātnieks Erso. Viņa mazā meitiņa Džina paglābjas no ienaidnieku gūsta un pēc 15 gadiem piedalās tēva glābšanas un Nāves Zvaigznes rasējumu nolaupīšanas operācijā.

Klišejas. Lai ASV filma atbilstu visiem standartiem, galvenajiem varoņiem jābūt sievietei, vīrietim, melnādainajam, invalīdam un homoseksuālim. Nebija tikai pēdējais (vismaz klaji nerādīja). Pārējie nosauktie varoņi bija.

 

Pārdomas.

Esmu redzējusi visas Zvaigžņu karu sērijas, bet ļoti, ļoti sen. Trūka iepriekšējo filmu varoņu. Uz kādu sekundi priekšplānā parādījās abi roboti (R2D2 un C3Po), bet filmas noslēgumā ekrānā pazibēja princeses Lejas seja. Vēl kādās trīs epizodēs figurēja Dārts Vaiders. Un tas arī viss…

Filmas darbība notiek laikā starp trešo un ceturto Zvaigžņu karu epizodēm. Vīrs pēc filmas noskatīšanās teica, ka beidzot esot labāk sapratis iepriekšējās sērijas. Par sevi gan tā nevaru teikt, jo iepriekšējās sērijas vairs neatceros, tāpēc šo skatījos, kā pilnīgi jaunu filmu.

Ja man būtu jāizvēlas, kāds ir filmas žanrs, tad teiktu, ka tā nav fantastikas, bet kara (bojevika) filma, kurā saskatīju līdzības ar šobrīdējiem teroraktiem. Pat dažu uzbrucēju izskatā. Nežēlīgi kara skati, bezemociju personāži, garlaicīgas epizodes, kuru laikā gandrīz iemigu, saraustīts filmas sākums un nepabeigtas filmas beigas – tas man visvairāk arī nepatika.

Kad cīnījās divi lielie kosmosa kuģi, pie sevis pasmaidīju, jo tajos sazīmēju Lego konstruktoru modeļus, kādus biju redzējusi dēla grāmatās.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

  
 

Filmu novērtēju ar 2½ zirņiem, bet manas ģimenes Zvaigžņu karu fani – ar 4 zirņiem.


Stāstījums. Emocionāli smags latviešu tautas vēstures posma attēlojums caur viena cilvēka dzīvi, jo filma uzņemta pēc Melānijas Vanagas, kura Sibīrijā pavadīja 16 gadus, atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem. Filma atklāj latviešu sievietes vīrišķīgo spēku, mīlestību un cerību. Ne velti ir teiciens, ka cerība mirst pēdējā. Tieši cerība izaudzināt savu dēlu, ieraudzīt savu zemi un pieskarties savam vīram, deva Melānijai spēku izdzīvot. Manuprāt, arī viņas rakstītās, bet nenosūtītās vēstules vīram, bija kā cerību lūgsnas kaut kam dievišķam. Tā bija sava veida ticības izpausme. Savas Bībeles rakstīšana svešumā.

Melnbalts. Tas, ka filma uzņemta melnbalta, pastiprina tās māksliniecisko vērtību, jo baltais un melnais ir līdzvērtīgs labajam un ļaunajam. Ar melnbalto tiek radīts mākslinieciskais kontrasts tumši gaišajās attiecībās.

Skaņa. Cilvēki filmā runā maz. Būtiskākais tiek parādīts ar kustībām, mīmiku un skaņas efektiem. Un ko tur daudz runāt, jo, kad cilvēkam bēdas, viņš nepriecājas un nesmejas, bet ieraujas sevī un klusē. Šo drūmumu, apātiju, bezspēku, badu un skumjas caurvija īpatnējas skaņas, kas līdzinājās vaidiem, elsoņai, nopūtai.

Daba. Sibīrijas daba laikam ir vienīgais, kas deportētajam cilvēkam ļauj kaut mirkli izbaudīt brīvību (iegulties zālē un skatīties debesīs). Iespējams, ka daba ir tā, kura pastiprina atmiņas par savu zemi, jo arī Latvijā aug tādi paši koki, upē plūst tāds pats ūdens un debesīs starp mākoņiem spīd tāda pati saule.

Kad filmas noslēgumā Melānijai tiek pajautāts, kā tai Sibīrijā ir? Viņa nežēlojas un nepazemojas, bet lepni atbild, ka tur visu laiku snieg. Tas skan gluži tikpat bezpersoniski, kā ikdienas sarunā, atbildot uz jautājumu: “Kāds ārā laiks?”

Ēst, ēst, ēst. Tā kā cilvēki dzīvoja pusbadā, viena no svarīgākajām domām, kas aizņēma viņu prātu, bija ēdiena sagādāšana. Šī iemesla dēļ tika pieļauti arī pazemojumi.

Atvadas no tuviem cilvēkiem. Vislielākie lūzuma punkti Melānijas dzīvē, manuprāt, bija divi. Pirmais, - Melānijas kā mātes sāpju kliedziens, kad viņa atrāva no sevis dēlu, ļaudama viņam slepus no Sibīrijas aizbraukt uz Latviju. Otrais – Melānijas kā sievas sāpju kliedziens, kad filmas noslēgumā viņa uzzināja par vīra nāvi un atvadījās no viņa, pieskaroties pirkstu nospiedumiem.

Auditorija. Filmas pirmizrādē, kas notika Ogrē, redzēju tikai dažus savas skolas jauniešus. Skumji, jo viņiem būtu jābūt pamatauditorijai, kam šis vēstījums adresēts.

No 5 zirņiem filmai piešķiru


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Nemāku dzīvot pēc principa - gan jau kaut kā.