Kad pirms gada izbrāķēju iepriekšējo zvaigžņu karu sēriju, tiku nosaukta par muļķi, tāpēc šoreiz pat izbrīnījos, - ģimenes lielākie zvaigžņu karu fani par filmu Pēdējie džedi izteicās: "Filma par neko".

 

Sižets

Reja par visām varītēm (precīzāk – ļoti uzbāzīgi un neatlaidīgi) mēģina pierunāt pēdējo dzīvo džedu Lūku Skaivokeru palīdzēt cīņā pret Tumšajiem spēkiem. Skaivokers (manuprāt, depresijas nomākts) atsakās, jo uzskata, ka viņa vainas dēļ Kailo Rens (princeses Lejas Organas un Hana Solo dēls) pievienojies Tumšajiem spēkiem. Skaivokers parāda, kā Rejai sevī sajust Spēku. Rejā mostas pārliecība, ka Kailo Renu var atgriezt atpakaļ, jo viņā vēl jaušamas šaubas. Reja ierodas Tumšo spēku gaisa kuģī, taču Kailo Rena varaskāre ir nesalaužama.

 

Pārdomas

Politkorektums turpinās. Nu jau līdzās melnādainajam, filmā parādās šauracainā. Abi divi pēc savas iniciatīvas (pa kluso) nolemj aizlaisties uz Tumšo spēku kuģi, lai sabojātu kaut kādu aparatūru, kas sliktajiem ļauj sekot līdzi Pretošanās kustības kuģim. Taču šis pasākums izgāžas. Varētu teikt, ka filmas veidotāji kacina skatītājus ar pilnīgi tukšu sižeta līniju. Varbūt tādā veidā viņi iekodēja ziņu, ka melnajiem un šķībacainajiem labāk netēlot varoņus, jo viņiem tāpat nekas neizdosies.

Skatoties filmu, bija jaušamas paralēles ar mūsdienu pasaules politisko situāciju un kara draudiem. Tiek meklēta atbilde, kā nodrošināt līdzsvaru.

 

Interesanti

Interesantas likās četras epizodes, kuras sapratīs tie, kas noskatīsies filmu.

  1. Reja, gluži kā Alise Aizspogulijā, nonāk alas iekšienē un raugās savos spoguļatspīdumos. Viņu nomoka jautājums, vai spoguļi atklās, kas ir viņas vecāki.
  2. Negaidītais Rejas, Rena un Pirmā ordeņa vadoņa, kurš līdzinājās krievu Kaščejam Bezsmertnijam, cīņas iznākums.
  3. Gludeklis kā zvaigžņu kuģis.
  4. Mākslinieciski skaistās sarkanās sāls (asins?) līnijas filmas noslēguma cīņā.

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Filmas centrālais stāstījums ir par tēlnieka Kārļa Zāles dzīves posmu, kurā tapis Brīvības piemineklis (1920. – 1935. gads). Filmā līdz ar dokumentālajiem kadriem (un tie visi nav tikai par Kārli Zāli) iemontēti mūsdienās uzņemti inscinējumi. No pirmajām skicēm līdz gatavam piemineklim pagāja vairāk kā 10 gadi, un filma lieliski parāda, cik šī grandiozā objekta radīšanas process bijis psiholoģiski smags, nogurdinošs un pilns ar intrigām.

Kāpēc “Ievainotais jātnieks”? Tikai divās īsās filmas epizodēs parādījās zirgi. Vienā epizodē Kārlis Zāle ar zirgu atjāja līdz krogam, lai piedzertos, bet otrā epizodē – viņš piegāja pie zirgiem, kas ganījās pļavā un aizkadra balss mums paskaidroja, ka Kārlim Zālem ļoti patikuši zirgi. Patiesībā nosaukums “Ievainotais jātnieks” vairāk saistās ar divām Brāļu kapu skulptūrām, kuru autors arī ir Kārlis Zāle, bet par Brāļu kapu celtniecību, kas notikusi paralēli(!) Brīvības piemineklim, filmā netika stāstīts.

Kārlis Zāle vai Zālīte? Filmas sākumā tika pieminēts Kārlis Zālīte, kurš bez paskaidrojumiem nākamajos kadros kļuva par Kārli Zāli. Tas manī izraisīja nesaprašanu, tāpēc pēc filmas noskatīšanās internetā sameklēju (un tas nebija vikipēdijā) info, ka viņa pilnais vārds bijis Kārlis Zāle – Zālīte. Godīgi atzīšos, ka to iepriekš nezināju.

Filmā bieži vien dzirdamais nesaskan ar redzamo. Piemēram, filmas sākumā, kur tika pieminēts 20-to gadu mākslas virziens Bauhaus, kas radās Vācijā, tika uzskaitīti sarežģīti termini, kurus var saprast tikai cilvēks ar mākslas izglītību. Ja reiz kaut kas tāds tiek pieminēts, tad filmas kadros labāk nerādīt cilvēku, kurš iet pāri koka tiltam, bet raksturot to, par ko tiek stāstīts. Tāpat manī jautājumu - kāpēc? - radīja slēpotāju kadri, kuri paši par sevi bija ļoti labi, bet neklapēja kopā ar Kārļa Zāles sievas vēstules tekstu.

Spēlfilma, kur aktieri nespēlē. Mūsdienās filmētajos materiālos aktieri gandrīz nerunā un neko nopietnu arī nedara. Man pat likās nedaudz smieklīgi, ka Kārlis Zāle to tik vien spēja, kā dziļdomīgi kaut ko pierakstīt blociņā, smēķēt, aplūkot skices, staigāt, sēdēt, pārcilāt ģipša galvas, kā arī vairākos kadros, kaut runa gāja par dažādiem gadiem, apvīlēt vienu un to pašu gipša gabalu.

Satelīta šķīvis 30-tajos gados? Uz filmas beigām, kad strādnieki pagalmā ar kaltiem kaļ akmens bluķus, Kārlis Zāle nostājies ar muguru pret kādas ēkas sienu, kur mājas 2. stāvā redzams satelīta šķīvis.

Brīvības piemineklis. Biju gaidījusi, ka būs sīkāk pastāstīts par visiem Brīvības pieminekļa tēliem. Un kas tad īsti bijis Mildas prototips? Kāpēc par to nekas netika stāstīts? Tikai pieminēts, - varbūt Zāles sieva Anna.

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Pēc filmas noskatīšanās, ejot laukā no zāles, 14-gadīgais dēls pajautāja, ko gan īsti filmu veidotāji gribējuši skatītājiem pateikt. Lūk, ko - vasaras brīvlaika pavadīšana laukos pie vecvecākiem var būt pamācošāka un aizraujošāka par datorspēlēm.

Filmas scenārijā ielikts viss iespējamais, ar ko mēs sastopamies ikdienas dzīvē:

  • savtīgums, mantkārība un meli (ciema deputāts Modrītis);
  • apkārtnes piecūkošana (atkritumu izgāšana atpūtas vietā pie ezera);
  • īstena latviešu vectēva prototips (vectēvs Paulis Kode – amata meistars, kā arī nesalaužams cīnītājs par taisnību un savu zemi);
  • emocijas, mīļums, naivums (vecmāmiņa Irma – bijusī skolotāja);
  • mīlestība, cieņa un savstarpējā sapratne (vectēva Paula un vecmāmiņas Irmas attiecības);
  • patriotisms, neliels ieskats Latvijas vēsturē (epizode, kurā vecmāmiņa Irma ar mazdēlu Oskaru skatās sendienu fotogrāfijas);
  • mazās lauku skolas likvidēšana un ēkas pārdošana (aktuāla mūsdienu problēma);
  • humors (2 odziņas, ko vērts īpaši izcelt  - “mirušais” vectēvs un slimnīcas “kaimiņiene”);
  • vecāku aizņemtība;
  • darbaudzināšana (mazdēlam Oskaram jāpalīdz vectēvam mūrēt krāsni);
  • skrupuloza pienākumu pildīšana (policists vectēvam sastāda vairākus protokolus).

Ļoti patika filmas sākumā titru apvienojums ar datorspēli, tādā veidā garlaicīgāko filmas daļu padarot atraktīvu un mūsdienīgi stilīgu.

Nevēlos aizvainot galvenās lomas – Oskara – atveidotāju, bet puikam varēja būt īsāki mati, jo pēc sejas vaibstiem viņš līdzinās meitenei. Sākumā pat biju pārliecināta, ka zēna lomu atveido meitene (jāatzīst, ka nelasīju titrus, bet skatījos datorspēles gaitu).

Manuprāt, deputāts Modrītis par biežu apciemoja gan vectēvu Pauli, gan vecomāti Irmu. Radās iespaids, ka vienā dienā pat vairākas reizes. Vai viņam nebija citu ko darīt, – galu galā ciema deputāts.

Filmā tā arī palika neatrisināts jautājums, – kurš gan piemēsloja ezera krastu ar atkritumiem un darvu? Domāju, ka noslēgumā atklāsies, ka vainīgais ir deputāts Modrītis, kurš tādā veidā mēģināja vectēvu Pauli pārliecināt pārdot savu īpašumu. Vēl viens fakts, kas norādīja uz iespējamo Modrīša rīcību – viņa mašīnā bija pieejams darvas attīrīšanas līdzeklis, ko pats, kā teica, nesen esot lietojis. 

Visumā filma ir interesanta. Bija prieks, ka pēc tās noskatīšanās kino zālē cilvēki aplaudēja.

No 5 zirņiem piešķiru


“Virtuve 2. Fināls”, komēdija02.05.2017.

Pamatdarbība. Šefpavārs Viktors Barinovs ar savu komandu piedalās profesionālu pavāru pasaules čempionātā, kas norisinās Sočos.

Sižeta līnijas. Varētu teikt, ka filma sadalīta divos atsevišķos, nesaistītos notikumos. Viens ir stāsts par kulinārijas konkursa gaitām, kurā kā galvenās lomas tēlotāji figurē šefpavārs Barinovs un divi jauni personāži, proti, viņa jaunatklātais (ziepju operas elements) dēls Ivans un viņa simpātija Anna, kas pārstāv franču komandu. Bet otrs stāsts ir par Dmitriju Nagijevu, kuram pārpratuma dēļ piespiedu kārtā nākas precēties ar kaukāzieti. Manā skatījumā tieši šis otrais stāsts palīdzēja izvilkt filmu, piešķirot tai savdabīgu asuma piegaršu, jo pirmajā stāstā figurēja daudz klišeju, kas garlaikoja un atgādināja nedaudz piedegušu ēdienu.

Barinova vecā kuhņas komanda palika otrajā plānā. Visas filmas gaitā katrs no viņiem varbūt pateica kādu frāzi, bet visumā darbojās tikai kā fons. Biju gaidījusi ko vairāk.

Reklāma. Sākumā bija paredzēts, ka filmēts tiks Šanhajā, tomēr plāni mainījās uz Sočiem. Katrā ziņā tā bija ļoti skaista Soču reklāma. Kalni, jūra, saule, grezna viesnīca, brauciens ar jahtu, lidojums ar paraplānu… Domāju, ka pēc šīs filmas noskatīšanās daudzi Krievijas pilsoņi vēlēsies savu atvaļinājumu pavadīt šajā skaisti nofilmētajā kūrortā.

Oriģinalitāte. N. Rimska–Korsakova mūzikas “Kamenes lidojums” pavadījumā filmas sākumā lidinājās bite, atklājot skatītājiem uz dažādiem sadzīves priekšmetiem aktieru un autoru vārdus.

Nosaukums. Oriģinālais filmas nosaukums “Кухня. Последняя битва”, kas latviešu valodā būtu tulkojams kā “Virtuve. Pēdējā kauja”. Nesaprotu, kāpēc tika iztulkots “Virtuve 2. Fināls”.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.