Ļoti krāšņa, ar specefektiem bagāta un zeltā mirdzoša filma par Senās Ēģiptes dieviem, kas dzīvo līdzās mirstīgajiem. Tikai dievi ir augumā lielāki, tajos rit zelta asinis un mājo dievišķīgs spēks. Tomēr izrādās, ka dieviem, tāpat kā cilvēkiem, piemīt vājības. Viņi mēdz būt alkatīgi, nodevīgi, varaskāri un egoistiski.

Līdz ar dievu Horu, kurš vēlas cīnīties ar tēva brāli Setu un atgūt Ēģiptes valdnieka statusu, bīstamā ceļojumā dodas puisis Beks – parasts mirstīgais, kura vēlme ir izpestīt no Mirušo valstības savu mīļoto. Ceļojums palīdz dievam Horam mainīties. Viņš beidzot saprot, ka dieva galvenais uzdevums ir kalpot cilvēkiem, nevis savam labumam.

Lasīju, ka filma saņēmusi kritiku par neprecīzu Senās Ēģiptes dievu un simbolikas atspoguļojumu. Es gan par to neuztraucos, jo neuztvēru filmu kā vēsturisku un mitoloģisku stāstījumu, bet kā greznu pasaku pieaugušajiem.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

„Cilvēks, kurš izdzīvoja”, biogrāfisks vesterns15.02.2016.

Vesterna darbība norisinās apmēram pirms 200 gadiem, un tā balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Cīņas par dārgajām zvēru kažokādām notiek ne tikai mednieku pulciņu starpā. Viņiem jāspēj izvairīties arī no indiāņu uzbrukumiem, uz kuru zemes tiek medīts. Kāre un tieksme pēc naudas, cilvēkus pamudina uz nodevību, cietsirdību, atriebību, zemiskumu un mežonību. Filmā tiek parādīta cilvēka pirmatnējība, kurā viņš kā asinskārs gaļēdājs un plēsoņa uzbrūk ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Cīņu skati ir nepatīkami un pretīgi (sevišķi filmas sākumā), tādēļ bieži nācās novērsties no ekrāna.

Filma būtu zaudējusi māksliniecisko vērtību, ja nežēlīgajai cilvēku vardarbībai nebūtu pretstatīts dabas skaistums un varenība. Filmēšana notikusi Kanādā, ASV un Argentīnā. Visā krāšņumā parādīti Misūri upes izgrauztie kanjoni un bezgalīgi sniegotie plašumi, uz kuru baltā fona cilvēks līdzinās mazam, melnam punktiņam. Operators skatītājam kā atelpu piedāvā aplūkot arī saules staru rotaļas un dabas elementu sīkumus tuvplānā. 

Sižets, manuprāt, ir vājš un paredzams. Varētu pat izdalīt trīs galvenos pieturpunktus: pāridarījums, grūtību pārvarēšana un atriebība.

Pēc gūtajiem ievainojumiem cīņā ar grizli lāci, mednieks Hjū Glāss, kuru lieliski atveido Leonardo di Kaprio, kļūst pārējiem medniekiem par nastu. Viņš tiek atstāts mežā trīs mednieku uzraudzībā ar domu, ka tiks pienācīgi apglabāts. Taču mantkārīgā Džona Ficdžeralda nodevības rezultātā, Glāss tiek pamests vienatnē ar savām sāpēm un mežonīgo dabu. Un vienīgais spēks, kas viņu virza uz priekšu, ir atriebības kāre.

Filmā jūtami daudz pārspīlējumi, kuru dēļ tā zaudē ticamību, jo, varbūtība izdzīvot visos grūtības pārvarēšanas posmos, ir ļoti maza. Glāss paliek dzīvs ne tikai pēc diviem lāča uzbrukumiem, bet arī pēc ilgstošas peldes (ar nesadzijušām rētām) ledainā ūdens straumē (cilvēks ledainā ūdenī var izdzīvot tikai dažas minūtes) un krišanas no klints cauri egles zariem.

Skatoties filmu, priecājos, ka mēs nedzīvojam tajā laikā un tādos apstākļos. Mūsdienu vārgais cilvēks knukstētu jau par nieka saaukstēšanos un puņķiem, bet Hjū Glāss vīrišķīgi pārcieta ne tikai rētu šūšanu un piededzināšanu, bet arī ledaino ūdens aukstumu. Neticu, ka mūsdienu cilvēks spētu ziemas laikā staigāt apkārt slapjām drēbēm. Droši vien ātri būtu ticis pie plaušu karsoņa un klepus.

Filmā vairākas reizes tika rādītas Glāsa sapņu vai murgu vīzijas ar nu jau mirušo sievu indiānieti un dēlu. Man tomēr prasījās, lai filmā skaidrāk būtu parādīta mednieka pagātne. Tāda saraustīta un līdz galam nepasacīta. Arī filmas beigas aprautas pusvārdā. Īsti nevar saprast, vai Glāss pēc atriebības ir gatavs mirt, vai tomēr viņā ir palikusi vēlme dzīvot.

Vairākas cīņas ainas parādītas tuvplānā, piemēram, cīņa ar grizli lāci. Sajūta, ka uz lielā kinoteātra ekrāna skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt lāča klātbūtni, jo viņa milzīgās ķepas ar garajiem nagiem uzguļas ne vien uz mednieka galvas, bet šķiet, ka tūlīt aizķers arī 1. rindas skatītājus. Patiesībā šo cīņu bija diezgan riskanti rādīt tuvplānā, jo brīžiem varēja just samākslotā lāča datorgrafikas klātbūtni.

Patika elpas dvaša uz kameras. Beigu cīņā, iespējams, ka tas bija speciāli, tomēr tie asins traipi uz kameras labajā augšējā stūrī man traucēja. Radīja vēl vienu neticamības un tehnikas klātbūtnes iespaidu.

Filma parāda lielisku operatora un aktieru meistarību, tomēr bija arī garlaicīgi sižeta momenti, kuru dēļ nedodu augstu novērtējumu - 3½ zirņus.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 
 

Vai sākusies kosmosa mode? Pēdējo gadu laikā kino apritē atgriezusies kosmosa tēma: “Gravity“ (Gravitāte; 2013.), “Interstellar” (Starp zvaigznēm; 2014.), “Star Wars: The Force Awakens” (Zvaigžņu kari: Spēks mostas; 2015.) un “The Martian” (Marsietis; 2015.).

Filma stāsta par astronautu Marku Vatniju, kurš pēc negadījuma ticis pamests uz Marsa. Lai izdzīvotu, viņam nākas likt lietā ne tikai biologa, bet arī ķīmiķa, fiziķa un datorspeciālista iemaņas. Tieši šo fantastisko zināšanu dēļ, filma var kalpot kā pamudinājums vai pozitīvisma piemērs mūsu jaunatnei, jo ik gadu kardināli samazinās eksakto zinātņu speciālisti.

Pēc būtības “Marsietis” man atgādināja 2000. gadā uzņemto “Cast Away” (Pamestais), kur galvenajam varonim Čakam Nolandam nācās ilgu laiku izdzīvot uz vientuļas salas. Arī šajā filmā pierādījās, ka vislabākās idejas rodas bezizejas situācijās.

Ja salīdzina ar “Interstellar”, ko arī esmu redzējusi, tad “Masietis” ir krietni vien labāka filma. Interesantos un saturīgos dialogus caurvij humors. Arī darbība uz Marsa šķiet ticamāka. Ļoti patika ideja par kartupeļu audzēšanu un ūdens ieguvi, kā arī pielietotais Dzelzs vīra efekts (pārdurtais cimds), kas palīdzēja Markam nokļūt līdz kosmosa kuģim. Nedaudz gan neticību viesa tas, ka sabojāto tvertni, kurā viņš uzturējās bez skafandra, no temperatūras -600C un vējiem norobežoja vien plēve, kas tika piestiprināta ar skoču.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

 

P.S. Apgāda “Zvaigzne ABC” visu autoru svinīgajā pasākumā 2016. gada janvārī notika grāmatu izloze. Kad lāču mammai Velgai Vītolai tika pasniegta vinnētā grāmata “Marsietis”, apgāda valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka izteica cerību, ka varbūt bez zieda, kas uzplaucis uz Marsa, nākotnē tur spēs izaudzēt arī kādu dzīvnieciņu.


Spraiga, krāšņa, aizrautīga, tehniski iespaidīga un arī emocionāla (vienu reizi noraudājos) filma. Sižetu sapratīs pat tie, kuri iepriekšējās sešas sērijas nav redzējuši. Tā kā dēls un vīrs ir zvaigžņu karu fani, viņi pēc šīs sērijas noskatīšanās teica, ka filmas gaitā vairākkārtīgi radusies deja vu sajūta, jo sižets līdzinājies 4. sērijai.

 

Filmas nobeigums tāds sasteigts un aprauts pusvārdā, atstājot līdz galam nepateiktu noslēpumu par radniecības saitēm. Tagad skatītājam nāksies neziņā "mocīties" līdz pat 2017. gadam, kad iznāks nākamā sērija.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kad cilvēku māc skumjas, bieži vien zīmējumos viņš attēlo sevi alegoriskā veidā. Ne velti psihologi pēc zīmējuma spriež par esošajām problēmām.