Vampīrs Drakula izprecina savu meitu Meivisu cilvēkpuisim. Viņiem piedzimst dēls Denijs. Līdz piecu gadu vecumam nav iespējams noteikt, vai mazulis būs vampīrs, vai cilvēkbērns. Drakula noraizējies, jo nevēlas, lai puisēns būtu parasts cilvēks. Kad tuvojas piecu gadu jubileja, Drakula ar viltu nozog mazdēlu un kopā ar saviem draugiem cenšas to izmācīt par vampīru.

Laba, bet ne izcila multene. Ir gan asprātīgi un pārdomāti sīkumi, gan garlaicīgi momenti.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

  
 

Minioni ir dīvaiņi, kuri pēc izskata līdzinās dzeltenām zāļu kapsuliņām. Viņu galvenais uzdevums kalpot saimniekam, taču vienmēr gadās kāda ķibele, kuras dēļ attiecības ar saimnieku jāpārtrauc. Kad minioni kārtējo reizi palikuši bez saimnieka, viņi ieslīgst ilgstošā depresijā, tāpēc trīs uzņēmīgākie dodas pasaulē jauna saimnieka meklējumos.

Kopumā filmas sižets vienkāršs, šablonisks un bez īpašas jaunrades. Visinteresantākās un smieklīgākās, manuprāt, filmas pirmās 10 minūtes, kurās stāstīts par minionu un viņu saimnieku neveiksmīgajām attiecībām. Mākslinieki īpaši piedomājuši pat pie minionu ģērbšanās stiliem. Pēc cerīgā filmas sākuma sākas žāvu periodi. Radās iespaids, ka filmas turpinājumu veidojusi cita animatoru un producentu grupa. Viss kaut kur iepriekš redzēts un paredzams.

Nepatīk mākslīga filmu sēriju radīšana. Tas jau smaržo pēc lielās naudas peļņas. Nevarēdami izdomāt jaunu “Nejaukais es”, producenti ķērās pie Minioniem. Nedaudz atgādināja “Zvaigžņu karus”, kurus sāka filmēt no 4. sērijas un tikai tad atgriezās pie 1. sērijas.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

  
 

Manuprāt, viens no kvalitatīvākajiem un inteleģentākajiem pēdējo gadu humoršoviem Krievijā. Vairāki priekšnesumi kļuvuši par klasiku un atpazīstami pat pēc konkrētiem citātiem. Visi priekšnesumi atrodami interneta saitē youtube.com.

Laika posmā no 1995. līdz 2007. gadam „Urālu pelmeņi” startēja KBH („Клуб весёлых и находчивых” / „Jautro un atjautīgo klubs”) kā viena no pazīstamākajām komandām. Tās dalībnieki bija Urālu politehniskā institūta studenti.


„Starp zvaigznēm”, zinātniskās fantastikas filma18.11.2014.

Prologs. Mūsu ģimenei vairāku gadu garumā izveidojusies jauka tradīcija - vismaz vienu reizi mēnesī visiem kopīgi aiziet uz kini. Kad bērni bija mazi, gājām uz multenēm. Abi ar vīru to darītu vēl joprojām, bet mūsu pusaudžiem iestājies vecums, kurā publiski tiek afišēts, ka multenes domātas sīkajiem. Tā nu mēs mēģinām viens otra interesēm pielāgoties, izvēloties kopīgi skatāmo mākslas filmu. Šoreiz uzticējos vīra gaumei, jo viņš teica, ka zinātniskās fantastikas filma „Starp zvaigznēm” pēc atsauksmēm ir ļoti labi novērtēta. Prologa beigas.

Sākšu ar to, ka man personīgi filma nepatika. Bet gaumes jau ir dažādas, jo vīram un abiem bērniem - patika. Manā skatījumā filmu neglāba pat „sieviešu auditorijas pievilinātājēsma” – visu varenā mīlestība, kurai nav ne laika, ne telpas robežas. Filma bija pārāk izstiepta (gandrīz 3 stundas) un ar garlaicīgiem dialogiem. Sākumposmā, kad kinītī nopirktie saldumi jau bija beigušies, es iemigu. Pēc kādām 15 minūtēm atkal pieslēdzos un sapratu, ka neko svarīgu neesmu izlaidusi.

Var jau uzskatīt, ko tā mājsaimniece vispār sajēdz no zinātniskās fantastikas. Būtu labāk sēdējusi mājās un skatījusies salkanās mīlestības filmas...

Apmēram pirms mēneša cītīgi izlasīju Stīvena Hokinga grāmatu „Īsi par manu vēsturi” (Jāņa Rozes apgāds), kurā viņš apraksta melnā cauruma singularitātes* būtību, kā arī teoriju par ceļošanu laikā (ceļojot pagātnē, dodoties caur tārpejām**). Toreiz gandrīz neko nesapratu, kaut arī dažas lappuses pārlasīju vairākkārtīgi. Filmā „Starp zvaigznēm” šīs teorijas tika apspēlētas vizuāli, tāpēc man kļuva skaidrāks. Varētu pat teikt, ka filma man palīdzēja izprast Stīvena Hokinga grāmatu.

Jāatzīmē vēl vienu filmā pateiktu vērtīgu domu. Citāts aptuveni šāds: „Mums inženieri nav vajadzīgi. Mums vajadzīgi zemnieki, jo cilvēkiem nav ko ēst.” Vai nešķiet, ka šobrīdējā sabiedrība uzņēmusi kursu uz šo pusi? 

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

     

 

* Masīvai zvaigznei ir tik spēcīgs gravitācijas lauks (pievilkšanās spēks), ka gaisma no tā nespēj izlauzties. Izstarotā gaisma no zvaigznes ne cik tālu netiek, jo tiek rauta atpakaļ ar zvaigznes pievilkšanās spēku. Šādi objekti tiek saukti par melnajiem caurumiem. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)

Singularitāte ir laiktelpas punkts, kur laikatelpas liekums kļūst bezgalīgs; punkts, kurā blīvums ir bezgalīgs. Dažas teorijas prognozē, ka singularitāte veidojas melnā cauruma centrā, kā arī Visuma beigās vai sākumā. (No vikipēdijas.)

**Tārpejas – hipotētiski laika tuneļi, kas varētu savienot dažādus telpas un laika reģionus. Ieejot vienā tārpejas atverē un izejot ārā pa otru, nonāktu citā vietā un citā laikā. Tārpejas, ja tādas eksistētu, būtu ideālas ceļošanai. No tārpejas varētu aiziet uz otru galaktikas malu un atgriezties atpakaļ uz vakariņām. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kad cilvēku māc skumjas, bieži vien zīmējumos viņš attēlo sevi alegoriskā veidā. Ne velti psihologi pēc zīmējuma spriež par esošajām problēmām.