Keita Mortone “Aizmirstais dārzs”02.11.2019.

No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms vairākiem gadiem šo grāmatu jubilejā uzdāvināja vīrs. Aiz cieņas pret dāvinātāju, toreiz izmocīju kādas 100 lappuses. Pametu, jo nelikās saistoša. Šoruden, gatavojoties divu dienu braucienam uz Latgales laukiem sapratu, ka tumšā un rudenīgi vēsā vakarpusē nebūs īsti ko tur darīt (laucinieki pieraduši iet gulēt līdz ar tumsas iestāšanos, bet es to uzskatu par bērnu laiku), tāpēc ieskatījos mūsmājas grāmatu plauktā un nolēmu vēlreiz atgriezties pie vīra dāvinājuma. Kad atkal biju tikusi līdz apmēram 100-tajai lappusei, sapratu, kāpēc pagājušajā reizē pametu lasīt. Taču tā kā lauku mājā nebija ko darīt, sēdēju uz siltas krāsnsaugšas un turpināju iesākto. Drīz vien grāmata kļuva aizvien interesantāka un noslēpumaināka, ieraujot mani ziepju operai cīnīgā sižeta sazarojumā.

 

1913. gadā uz kuģa, kas peld no Anglijas uz Austrāliju, viena pati ceļo četrus gadus veca meitenīte. Kad kuģis piestāj gala ostā, neviens viņu nesagaida, tāpēc meitenīti uz savām mājām aizved ostas darbinieks Hjū. Tā kā par meitēnu neviens nākamajās dienās neinteresējas, Hjū un viņa sieva Lila mazo pieņem savā ģimenē, dodot vārdu Nella. Pēc ilgām pārdomām, Hjū Nellas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā atklāj patiesību, taču koferīti ar mantām, kas bija meitenei līdzi uz kuģa, Nella saņem pēc Hjū nāves, apmēram 60 gadu vecumā. Līdz ar to tikai 1975. gadā viņa aizbrauc uz Angliju un uzsāk sava noslēpuma šķetināšanu. Diemžēl to pārtrauc negaidīta ģimenes situācija. Nellai atgriežoties Austrālijā, meita viņas aizgādībā nodod mazmeitu Kasandru.

Kad Nella nomirst, izrādās, ka mantojumā Kasandra saņem Anglijā esošu kotedžu, par kuras eksistenci viņa nav zinājusi. 2005. gadā Kasandra no Austrālijas dodas uz Angliju, lai turpinātu šķetināt mistisko vecmāmiņas pagātni. Jāatzīst, ka tikai no šīs vietas (apmēram 100-tā lappuse) grāmatā sākas interesanti un noslēpumaini pavērsieni, ko man kā lasītājai bija vēlme ātrāk izdibināt.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Astoņas intervijas ar spēcīgām personībām – cilvēkiem ar invaliditāti. Par viņu iespējām, uzdrīkstēšanos, gribasspēku, darbošanos, mērķiem un cerību. Par to, kas bieži vien pietrūkst veselajiem.

Kā neredzīgais spēj iemācīties spēlēt mūzikas instrumentus?

Kā nedzirdīgais pēc mutes mīmikas var saprast, ko cilvēks saka?

Kā var uzrakstīt grāmatu, guļot gultā un pielietojot tikai kreisās rokas rādītājpirkstu?

……………

Šo izdevumu tomēr kā grāmatu neuztvēru, jo pēc uzbūves tas man atgādināja dažādos stilos veidotus interviju apkopojumus no žurnāliem.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Lasāma grāmata, bet tomēr nav tāda, ko nevar palaist vaļā, kamēr nebūs izlasīta. Lasīju ar nelieliem pārtraukumiem. Pirms gulētiešanas. Jāatzīstas, ka bija reizes, kad lasot arī iemigu. Un nemaz nelikās tik humorpilna, kā tika saslavēts.

Keitijai ir nedaudz pāri divdesmit. Viņa ir meitene no laukiem, kas piepildījusi savu kvēlāko sapni – dzīvot un strādāt Londonā. Tas nekas, ka alga necila, jāvalkā utenī pirktas drēbes, jāīrē maza istabiņa, kurā nav pat vietas skapim, kā arī ilgi jābrauc līdz darbam. Arī priekšniece Dēmetra, kuras dzīve Keitijas acīs šķiet perfekta, nav dieva dāvana. Dēmetra ir izcila reklāmas speciāliste, no kuras daudz var mācīties, tomēr savā augstprātībā nevērīgi izturas pret padotajiem. Arī Keitija netiek pienācīgi novērtēta, kā rezultātā viņai tiek uzteikts darbs. Tā kā Keitijai rodas naudas grūtības, viņa atgriežas dzimtajā Samersetas fermā, kur tēvam un pamātei palīdz lauku tūrisma biznesā.

Kādu reizi uz Keitijas fermu atpūsties atbrauc Dēmetra ar ģimeni. Keitijai rodas iespēja atmaksāt bijušajai priekšniecei par visiem pāri darījumiem. Manuprāt, ar šo atriebi autore krietni iebrauca auzās. Vai tiešām nodarījums pret Keitiju bija tik liels, lai Dēmetra tiktu tā pazemota? Šīs izdarības katrā ziņā Keitiju neraksturo no labās puses. Bet varbūt es esmu citādāk audzināta. Beigu beigās Keitija ar Dēmetru atrod kopīgu valodu un kļūst par sava veida partnerēm.

Protams, romānā ir atvēlēta vieta arī mīlestības tēmai.

 

Citāti par karjeru

“Ja nevari skriet kopā ar lielajiem suņiem, neskrien tālāk par lieveni.”

“Jo augstāk pa karjeras kāpnēm cilvēks kāpj, jo mazāk laika atliek tam, ko viņš patiesībā grib darīt.”


No 5 zirņiem piešķiru

 

Šī nav lasāmā, bet drīzāk skatāmā grāmata.

Nevarēju vienaldzīgi paiet garām grāmatai, kaut bērni jau lieli priekš konstruktoriem. Vismaz tā man šķita, kad pirku. Domāju – noderēs mazbērniem (tālā nākotnē), kad viņi brauks ciemos, jo LEGO mums ir ārkārtīgi daudz. Kad bērni bija mazi, šim priekam nežēloju naudu, jo darbošanās ar konstruktoriem attīsta konstruēšanas prasmes, vērīgumu, pacietību, pirkstu motoriku, telpiskumu, radošumu, domāšanu u.c.

Grāmatā piedāvāti ļoti daudz no konstruktora gatavotu dzīvnieku paraugi. Diemžēl tos var realizēt tikai tie, kam mājās plaša LEGO kolekcija, jo tad ir no kā izvēlēties. Lai arī visas nepieciešamās detaļas gan formas, gan krāsas ziņā nebūs atrodamas pat šādu kolekciju sastāvā, bērnam tiek dota iespēja radoši izpausties, vienu konstruktoru aizvietojot ar citu, dzīvnieku izveidojot pavisam citā krāsā un nedaudz atšķirīgā formā.

Grāmatai, gluži kā iekārdinājums, līdzi nāk LEGO konstruktori (60 gabali) četru nelielu dzīvnieciņu izveidei. Tas ir kā sākuma ieskrējiens šajā interesantajā konstruktoru pasaulē.

 

Mans septiņpadsmit gadus vecais dēls, kuru pēdējā gada laikā nav iespējams atraut no datorspēlēm, par grāmatu bija stāvā sajūsmā. Izbēra savu LEGO čupu uz grīdas un jau pirmajā dienā izveidoja divus modeļus.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Cilvēkam raksturīgs bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.