Judīte Drēvsa un Lillija Balcere “Ejam ārā! Mana dabas grāmata”08.07.2016.

No 5 zirņiem piešķiru

Kaut arī mani bērni ir pārauguši šīs grāmatas vecuma auditoriju, nevarēju vienaldzīgi paiet garām. Nopirku, jo saskatīju līdzību ar to, ko esmu darījusi un daru šobrīd.

Vairāk kā 400 lappuses bieza grāmata ar krāsainām dabas fotogrāfijām, kas mudina jebkurā gadalaikā iet pētīt dabu un spēlēties. Lieliska grāmata, ko bērns vakarā pirms gulētiešanas var šķirstīt un skatīt, skatīt, skatīt... Bet no rīta doties lielajā dabas izpētes ceļojumā, lai pēc tam ar fotogrāfijām, dabas materiāliem, zīmējumiem un aprakstiem izveidotu savu dabas grāmatu. Kā to iekārtot, idejas var pasmelties arī šeit.

Nedaudz gan biju cerējusi, ka vairāk būs piedāvāti praktiskie darbiņi, bet tāpat - lieliski. Pataupīšu grāmatu saviem mazbērniem.


No 5 zirņiem piešķiru

   

Nosaukums nedaudz maldina, jo pirmajā mirklī šķiet, ka grāmata mūs ievedīs ceļojumu pasaulē. Kā vēlāk izrādās, Aļaska nav ģeogrāfiska vieta, bet meitenes vārds, un grāmatā tiek atspoguļota piecu jauniešu dzīve viena mācību gada garumā. Stāstījums veidots kā dienasgrāmata bez datumiem, bet ar dienu uzskaitījumu pirms un pēc liktenīgā notikuma.

Jaunieša nobriešana par pieaugušo katram norit nedaudz citā vecumā, bet starta signāls, viennozīmīgi, tiek dots tad, kad jaunietis uzsāk patstāvīgu dzīvi. “Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā, un tu jūti atvieglojumu”. Lielākajai daļai pārvēršanās process par pieaugušo sākas pēc pamatskolas beigšanas, apmēram 16 gadu vecumā, tāpēc, lasot grāmatu pieņēmu, ka aprakstīto jauniešu vecums ir apmēram 16 – 17 gadi, t.i., 10. – 11. klase.

Kad dzīve norit kojās (kopmītnēs), kur nav vecāku kontroles, jaunieši demonstrē visatļautību: dzer, smēķē, lieto zālīti un nodarbojas ar seksu. Pat tāds paraugbērns kā Mails, šādā bezrūpības un bezkontroles atmosfērā tiek sabojāts (degradēts). Lai nekļūtu par atkritēju, nūģi vai vientuļnieku kā savā vecajā skolā, Mailam nākas kopā ar draugiem smēķēt un dzert, jo esot draugu barā, tev jāpieņem bara likumi.

Vienīgais, kas mani grāmatā pārsteidza - tas, ka jaunieši, neskatoties uz savu izlaidīgo dzīvesveidu, ļoti daudz mācījās. Pie mums ir nedaudz savādāk – tie, kuri dzer, visbiežāk slikti mācās vai nemācās nemaz.

Un ja tā godīgi, tad Aļaska man nemaz nešķita tik interesanta un traka (labā nozīmē) būtne, kā visi par viņu jūsmoja. Pārdzēries un pārsmēķējies skuķis, kuru jau no bērnības moka psiholoģiska problēma - vainas apziņa par dzīvē pieļauto kļūdu un nespēju to vairs labot. Aļasku urda jautājums, - kā lai atrod īsto ceļu no šī dzīves labirinta?

Tieši tāda pati vainas apziņa pēc liktenīgā notikuma sāk nomākt arī Aļaskas draugus, kuri, atšķirībā no Aļaskas, mēģina rast savai rīcībai attaisnojumu, jo “lai izdzīvotu labirintā, ir jāpierod. Ir tik daudz cilvēku, kuriem, tāpat kā mums, jāsadzīvo ar to, ko viņi kādu dienu ir vai nav izdarījuši. Ar to, kas nav bijis pareizi un kas tajā brīdī it kā ir šķitis pareizi, - jo mēs taču nespējam saskatīt nākotni. Ja vien mēs spētu redzēt nebeidzamo seku virkni, kas seko katrai mūsu mazākajai darbībai! Bet mēs neko nezinām, jo to zināt būtu bezjēdzīgi.”

Ja salīdzina ar iepriekš lasīto Džona Grīna grāmatu “Mūsu zvaigžņu vaina”, tad šī ir daudzreiz vājāka, vietām garlaicīga un tekstuāli nebaudāma, tomēr mēģināju autoru attaisnot, jo tas ir viņa pirmais darbs, un iespējams, ka daļēji autobiogrāfisks. Vismaz man tā likās.


No 5 zirņiem piešķiru

Dzejoļu krājums ar humora piesitienu domāts bērniem (īpaši – zēniem), ko vērts izlasīt arī viņu vecākiem, jo lielākā daļa dzejoļu ir par attiecībām ģimenes locekļu starpā. Kad vakarā saviem lielajiem bērniem palasīju dažus man iepatikušos dzejoļus, abi atzina, ka pirms vairākiem gadiem par tēti – šoferi esot lasījuši CSDD izdotajā grāmatiņā “Ir labi būt labam”. Savukārt pēc dzejoļa “Pūpolu jēriņš” izlasīšanas, kur stāstīts, ka bērns ausī iebāž divus pūpoliņus, meita ar smaidu atcerējās savu bērnību, kad ziņkārības mākta, degunā iebāza mazu gliemežvāciņu.

Ļoti patika no zīmuļu skaidiņām veidotie ilustratīvie attēli. Tomēr ir viens neliels iebildums - ja grāmatai dots nosaukums “Tētis”, tad visos dzejoļos vairāk vai mazāk būtu jāpiemin tētis. Dažus dzejoļus es tomēr būtu likusi cita nosaukuma dzejoļu krājumā.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Iesāku lasīt krievu valodā, bet tā kā gadījās būt grāmatnīcā, nopirku latviešu izdevumu. Pārsteidza tas, ka krievu valodas tulkojums (vismaz pirmās 25 lappuses) atšķīrās no latviešu valodas tulkojuma. Teksts par Edu, kas latviešu grāmatā ir prologs (un teikšu godīgi, ka šis teksts nav īsti piemērots, lai ar to ieinteresētu potenciālo grāmatas pircēju), krievu grāmatā parādās tikai 3. nodaļas sākumā. Arī 1. nodaļā, ko paguvu izlasīt krievu valodā, vairāk nekā latviešu valodā aprakstīta situācija par atrasto auskaru. Līdz šim biju pārliecināta, ka tulkotājam jācenšas grāmatu iztulkot 1:1. Kura tuvāka patiesībai – krievu vai latviešu izdevniecība?

Džesa ir 27 gadus veca sieviete, kas viena pati audzina 10 gadīgu meitu un 16 gadīgu padēlu. Lai arī viņa strādā divos darbos, patstāvīgi jūtams naudas trūkums. Pie tam gluži kā magnēts, Džesa pievelk dažādas ķibeles. Padēls par to saka: “Es nesaprotu, kā tas var būt, ka mēs vienmēr cenšamies rīkoties pareizi, bet esam sūdos līdz ausīm.”

Eds ir turīgs uzņēmējs – programmētājs, kurš, vienas neapdomīgas rīcības dēļ, sagriež savu dzīvi kājām gaisā.

Vīrietis un sieviete. Bagāts un nabags. Kārtība un haoss. Pesimists un optimists. Un abi šie diametrāli pretējie poli satiekas.

Izrādās, ka grāmatas varoņiem vislaimīgākās ir tās dažas dienas, ko viņi visi pavada mašīnā, braucot uz otru valsts galu. Un šis brauciens katram ir kā svētīga mācību stunda.

It kā paredzams grāmatas nobeigums, bet tomēr interesanti lasīt.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Cilvēkam raksturīgs bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.