Lūks Alnats “Mums pieder debesis”10.08.2019.

No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Emocijām pārsātināta grāmata, kurā no vīrieša skatupunkta aprakstīti vienas ģimenes laimes mirkļi un sāpīgi kritieni bezizejas bezdibenī. Grāmata par vecāku ciešanām un savstarpējām attiecībām, cīnoties par sešus gadus vecā dēla dzīvību, kam konstatēts neārstējams smadzeņu audzējs.

“Grūti noticēt, ka reiz mēs uztraucāmies par dzimumzīmīti, kura piepeši bija parādījusies Džekam uz kakla. Grūti noticēt, ka reiz mēs kritām panikā par mazuļa attīstību, brīnījāmies, kāpēc viņš vēl nestaigā, kāpēc viņš pat nemēģina salikt piramīdu no vairāk nekā trim klucīšiem. Brīdī, kad daktere Flenegena ar loka zāģi atver Džeka galvaskausu, ir grūti noticēt, ka mēs uztraucāmies par tādiem sīkumiem. Akurāts griezums, gluži kā ledū izcirsts āliņģis kādā karikatūrā. Sveša cilvēka rokas pieskaras mana bērna smadzenēm.”

“Ja agrāk kāds man būtu teicis: iedomājies sevi šādā situācijā! Kā tu reaģētu? Kā aizvadītu dienas, ja tev būtu paziņots, ka tavs bērns mirst? Nezinu, ko es būtu atbildējis. Varbūt būtu iztēlojies garus vakarus, kad mirkstu asarās, situ dūres pret krūtīm, diedelēju, nolādu Dievu un lūdzos, lūdzos, lūdzos, lai notiek brīnums. Tā nebija. Mani visvairāk satrieca notiekošā ikdienišķums. Tas, ka iepriekšējās dzīves spožie mirkļi nu bija izpostīti, melnu sēru ieskauti."

 

P.S. Pirms ķēros klāt pie grāmatas lasīšanas, ieskatījos sadaļā “Pateicības”. Cik noprotu, pats autors ir pieveicis cīņu ar vēzi, tāpēc viņam nav sveši pārdzīvojumi, ko šī slimība ienes ģimenē. Un vēl, - lasot grāmatu sapratīsiet, kāpēc uz vāka ir saulespuķes.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

     

 

Manuprāt, garlaicīga grāmata ar banālu noslēgumu, kuras cena (16,65 eiro Jāņa Rozes grāmatnīcā) neadekvāta uzrakstītā satura vērtībai. Grāmatas 222. lappusē bija viens labs citāts, ko es attiecinātu tieši uz šo izdevumu. “Kā šādām muļķībām var atvēlēt vietu grāmatplauktā? Miljoniem cilvēku maksā sūrā darbā nopelnīto naudu par šādu mēslu! Tas pat nav labi uzrakstīts mēsls.” Savukārt 212. lappusē uzrakstīta pilnīga taisnība – “…lasītājiem patīk tas, ko mēs (domāts – izdevēji) iegalvojam, ka viņiem patiks.”

 

Rakstnieks Entonijs Peardū jaunībā pazaudēja kādu mīļotās sievietes dāvanu, tāpēc, mīkstinot vainu, pusi savas dzīves pavadīja, vākdams citu pazaudētās lietas, pie katras pieliekot zīmīti, kad un kur tā esot atrasta. Par atrastajām lietām viņš sacerējis stāstus, kas tikuši publicēti. Dzīves beigās pazaudētās lietas jau aizņēma lielu plauktu rakstnieka kabinetā. Kad rakstnieks nomira, māju ar visām atrastajām lietām mantoja asistente Laura, kurai pēc testamenta nosacījumiem bija dots uzdevums atrast šo pazaudēto lietu īpašniekus.

Lielāko grāmatas daļu aizņem divi nesaistīti apraksti par asistentes Lauras dzīvi, kura mūžīgi dzer tēju un par kāda izdevēja Spridzinātāja dzīvi, kas mīl suņus, bet nemīl sievietes. Starp šiem garlaicīgajiem dzīves aprakstiem nesaprotu, kādā sakarā, iepīti daži rakstnieka Entonija atrasto lietu stāsti (nelikās interesanti, tāpēc beigās nemaz nelasīju). Par pazaudēto mantu īpašnieku atrašanu veltītas vien dažas lappuses pašās grāmatas beigās.

Divi citāti gan patika.

“…par neglītumu var vainot gēnus, par tumsonību – izglītību, bet nav nekāda attaisnojuma, ja esi garlaicīgs.”

“…grāmatas ir brīnišķīgas tāpēc, ka tās ir filmas, ko tu redzi savā prātā.”

..........

Kad izlasīju (precīzāk – izmocīju) romānu, nolēmu papētīju sīkāk anotācijas slavinājumu uz pēdējā vāka, kur rakstīts, ka grāmata “kļuva par Sunday Times bestselleru, bet Richard & Judy Book Club un Sunday Herald to izvēlējās par gada grāmatu.” Iegādājoties grāmatu, man kā nezinātājai, protams, šie angļu nosaukumi likās ļoti vērtīgi un nozīmīgi. Uzķēros uz vārdiem “gada grāmata”, taču šobrīd uzskatu, ka tā ir tikai reklāma un daļēja lasītāju maldināšana.

Britu laikraksts Sunday Times katru nedēļu publicē pārdotāko grāmatu topu. Iespējams, ka “Pazaudēto lietu glabātājs” ticis kādā no šiem topiem, tāpēc tagad tiek tā slavināts. Konkrēto topu neatradu, jo Sunday Times interneta versija ir par samaksu. Taču palieku pie atziņas, ka ne vienmēr nopirktais grāmatu daudzums liecina par to, ka grāmata ir vērtīga.

Richard & Judy Book Club ir lasītāju klubiņš, kas kā mājas lapa darbojas kopā ar Lielbritānijas mazumtirgotāju WHSmith, kam viena no daudzajām nozarēm ir arī grāmatu tirgošana. Manā skatījumā šis Richard & Judy Book Club atgādina mūsu Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju, kur vērtējumu dod “parastā tauta”, nevis profesionāli literāti.

Sunday Herald ir Skotijas svētdienas laikraksts.

Meklējot informāciju par “Pazaudēto lietu glabātājs”, atradu, ka 2017. gadā grāmata bijusi iekļauta Goodreads Choice Awards (vienīgie lielākie grāmatu apbalvojumi, par kuriem nolemj lasītāji) 20 labāko grāmatu nominācijā grupā Best fiction. Tās reitings no 5 ballēm ir 3,82.

 

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

 

Aizrautīgs detektīvromāns, kurā iesaistīti vidusskolas vecuma jaunieši.

Perfektā teicamniece Bronvina, talantīgais sportists Kūpers, skaistule Adija, policijas redzeslokā nonākušais Neits un skolas tenku bloga autors Saimons ierodas uz pēcstundām, viņuprāt, pārpratuma pēc. Kaut arī visi pieci lieliski zina skolas noteikumus, ka telefonus uz stundām līdzi nedrīkst ņemt, visu piecu somās, tās pārbaudot, atrasti telefoni. Jaunieši apgalvo, ka tie nav viņu un tos kāds ir ielicis, taču skolotāju tas neinteresē.

Pēkšņi vienam no skolēniem paliek slikti, un slimnīcā viņš mirst. Pārējie četri tiek turēti aizdomās. Drīz vien par katru atklājas kāds noslēpums, kas varēja būt iemesls slepkavības izplānošanai. Pēc šo noslēpumu nākšanas gaismā, visu četru dzīve pamatīgi izmainās. Tikai tagad katrs no viņiem var īsti novērtēt, kas ir patiesi draugi un kas par tādiem izlikušies.

Kā teica kāda galvenā varoņa omīte: “Pirms kļūst labāk, viss kļūst sliktāk.”


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Neliela atkāpe

Reti kad pēdējā laikā grāmatnīcā iegādājos grāmatu uz sitienu. Pārāk dārgs kaķis maisā. Pirms pirkšanas tomēr cenšos noskaidrot, vai ir vērts. Arī šoreiz – grāmatnīcas “Zvaigzne ABC” apmeklēšanas laikā sabildēju vairākas grāmatas, kuras tai mirklī mani uzrunāja ar savu nosaukumu, vāka dizainu un anotāciju uz pēdējā vāka. Pārnākusi mājās, uzmeklēju tās internetā (arī krievu mēlē), lai papētītu sīkāk.

Par grāmatu “Vīrietis, kurš nepiezvanīja” latviešu valodā atsauksmes neatradu. Pat krievu auditorijā parādījās diezgan paskopi divi novērtējumi. Taču atradās viens teikums grāmatā publicētajās atsauksmēs, kas mani pārliecināja, ka tā noteikti jānopērk. Grāmata “patiks romānu “Viena diena” un “Pirms atkal tiksimies” aizrautīgajiem faniem”. Un tā izrādījās taisnība, jo man tiešām grāmata patika.

……………………

Sāra ir 36 gadus veca sieviete, kas nesen šķīrusies no vīra. Ik gadu jūnijā viņa no ASV, kur dzīvo jau deviņpadsmit gadus, dodas ciemos pie vecākiem uz Angliju. Šis apciemojums saistīts ar kādu autoavāriju viņas jaunībā.

Vienā tādā ciemošanās reizē Sāra satiek Ediju (divus gadus vecāku par viņu). Abi Edija meža namiņā pavada burvīgas septiņas dienas. Kad Edijam jādodas iepriekš plānotā ceļojumā uz Spāniju, abi šķiras un norunā sazvanīties. Taču Edijs nepiezvana kā solījis. Sāru tas uztrauc, jo viņai šķiet, ka Edija jūtas bijušas patiesas. Jauno sievieti sāk urdīt jautājums, vai tik Edijam kaut kas nav atgadījies. Viņa, nedomādama par savu pašcieņu vai pazemošanos, ik pa laikam atgādina par sevi, rakstot vīrietim telefonā īsziņas. Lai arī draugi mēģina Sāru pārliecināt aizmirst šo dēku, viņa nespēj. Un Sāra uzsāk Edija meklēšanu.

Grāmata mani ievilka notikumu virpulī. Viena sižeta līnija kārtis burtiski apmeta uz otru pusi. Nevarēju apstāties, atliekot lasīšanu uz nākamo dienu. Pie grāmatas pavadīju visu nakti līdz rīta gaismai.

Ja vienā teikumā jāpasaka par ko ir grāmata, tad droši varu teikt, ka par mīlestību, zaudējumu un piedošanu.

 

Citāti ar salīdzinājumiem


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.