No 5 zirņiem piešķiru

Ļoti laba un aizkustinoša grāmata. Jau laikus brīdinu, ka tās lasīšanai jāparedz visa diena, jo atrauties no grāmatas nav iespējams. Pie tam sev līdzās jānoliek salvetes, jo bez asarām lasīšanas procesā neiztikt.

Grāmatas sākumā publicētajās atsauksmēs atradu vienu vienīgu teikumu, kas pasaka visu: „Smeldzīgs stāsts par mīlestību, spēju mācīties un ļaut aiziet.”

Lūisai ir 26 gadi, bet viņa vēl joprojām īsti nezin, par ko vēlētos būt un ko dzīvē vēlētos sasniegt. Jau kopš mazotnes viņa sevi salīdzina ar jaunāko, bet par Lūisu gudrāko māsu, tāpēc izjūt mazvērtības kompleksus. Jaunā sieviete, varētu teikt, ka ir diezgan pieticīga, jo ar mieru visu dzīvi pavadīt savā mazpilsētā, un viņu pilnībā apmierina darbs kafejnīcā. Vienīgais, kas Lūisu atšķir no parastas mazpilsētas meitenes – ekstravagantais ģērbšanās stils. Diemžēl kādu dienu viņa savu darbu kafejnīcā zaudē. Lai nopelnītu iztiku, jaunā sieviete piekrīt invalīda kopējas darbam.

Vils jau divus gadus pavada ratiņkrēslā. Pirms liktenīgā ceļa negadījuma viņš bija izskatīgs, sportisks un pārdrošs vīrietis, taču tagad viņš kļuvis īgns un neciešams. Vila māte pieņem darbā Lūisu, jo cer, ka viņa kļūs par Vila draugu un atgriezīs dēlā zudušo dzīvesprieku.

Lūisas un Vila satikšanās ienes pozitīvas izmaiņas abu dzīvē. Viņi ne tikai viens otrā iemīlas, bet viens no otra daudz ko mācās.

Šo grāmatu vīrs man uzdāvināja dzimšanas dienā (2013. gadā). Kā jau allaž, pirms pirkšanas viņš cītīgi pārlasīja komentārus Krievijas forumos. Tie nepievīla. Diemžēl uz to mirkli, kad lasīju grāmatu, latviešu valodā no 10 Džodžo Mojas grāmatām bija izdota tikai šī. Internetā atradu divu autores e-grāmatu tulkojumus krievu valodā: „Последнее письмо от твоего любимого” un „Девушка, которую ты покинул”. Protams, ka izlasīju. Šīs grāmatas arī bija labas (sevišķi otrā), tomēr manā skatījumā nespēja pārtrumpot „Pirms atkal tiksimies”.


         

 

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata par jauniešiem, kuri cīnās ar neārstējamu audzēja slimību, kā arī par tikko plaukstošu mīlestību, jo uzdrīkstēties mīlēt vēlas arī nolemtie nāvei. Skumja, bet reizē arī ļoti gaiša grāmata, jo kas var būt jaukāks par iemīlēšanās laiku.

Protams, ka lasot grāmatu, caurcaurēm izjutu līdzjūtību pret galvenajiem varoņiem un arī apzinājos, ko mums visiem viņi vēlas pateikt, proti: „Baudiet dzīvi, jo tā ir dota vienu reizi un, diemžēl, mēs nezinām, cik ilgi.”

Lasot grāmatu, personāžus un notikumus savā prātā vizualizēju, redzot tādu kā filmu. Dažus mēnešus vēlāk noskatījos pēc grāmatas motīviem uzņemto filmu „The fault in our stars”. Vēl kāds laiciņš pagāja, un es secināju, ka filma nav tik spilgti palikusi manā atmiņā kā manis radītie vizualizētie tēli grāmatas lasīšanas laikā.

P.S. Vai izdevniecība gadījumā nemaldina pircējus, grāmatu izdodot ar divām dažādām vāku versijām? Varētu aizbildināties, ka tas ir atkārtots izdevums, ja tas būtu ar dažu gadu atstarpi. Taču grāmatas ar jaunu vāka versiju grāmatnīcu plauktos nonāca jau pēc pāris mēnešiem. Pat es, kaut arī biju jau šo grāmatu izlasījusi, pirmajā mirklī apjuku, jo nodomāju, ka tā ir pavisam cita grāmata.


Rūta Šepetis „Starp pelēkiem toņiem”19.01.2015.

 

No 5 zirņiem piešķiru

2012. gada vasarā kopā ar abiem bērniem aizgāju uz pilsētas bibliotēku ar domu, lai viņi piedalītos ikgadējā Bērnu un jauniešu žūrijā. Bibliotekāre ieteica man piedalīties vecāku žūrijā un piedāvāja izlasīt Rūtas Šepetis grāmatu „Starp pelēkiem toņiem”. Sen nebiju lasījusi kaut ko tik aizkustinoši labu un emocionāli pārsātinātu. Kad grāmatu nodevu atpakaļ bibliotekā, nolēmu, ka manā mājā tai būs iedalīta goda vieta, tāpēc aizgāju uz veikalu un nopirku. Pat pēc vairākiem gadiem grāmatu „Starp pelēkiem toņiem” ierindoju savu mīļāko grāmatu topā un ik pa laikam kādam iedodu palasīt.

Grāmatu lasot, biju tik ļoti ierauta notikumu virpulī, ka nespēju apstāties, neizlasījusi to no sākuma līdz pat beigām. Ar asarām acīs pārdzīvoju līdzi cilvēku ciešanām un apzinājos, ka līdzīgus notikumus pārcietuši ne tikai mani radi, bet ļoti, ļoti daudzi cilvēki, kas četrdesmitajos gados tika izsūtīti uz Sibīriju.


 

No 5 zirņiem piešķiru

   

Grāmatu Ziemassvētkos uzdāvināja vīrs. Pirms iegādes viņš pārlasīja atsauksmes Krievijas forumos. Tā kā tās bija diezgan labas, gaidīju kaut ko vairāk. No 411 lappusēm apmēram 200 lasīju bez jebkādas intereses. Pārāk izstiepta, brīžiem garlaicīga un paredzama. Grāmatu nepametu tikai aiz cieņas pret vīru. Beigu beigās mani urdīja interese, ar ko tad tā spēja piesaistīt lasītājus, kļūdama par pasaules bestselleru (vismaz uz grāmatas vāka tā rakstīts).

 

Neliels sižeta izklāsts

Enija 30 gadus nodzīvojusi laimīgā laulībā. Viņai ir trīs lieli bērni – divas meitas un dēls. Kādu dienu sieviete saņem vēstuli, kas apgriež viņas laimīgo dzīvi kājām gaisā. Vēstuli sūta Enijas pirmais dēls Daniels, kuru viņa dzemdējusi ārlaulībā un, pakļaujoties savas mātes spiedienam, nodevusi adopcijai. Par šī dēla eksistenci zinājis tikai vīrs. Pārējiem trijiem bērniem tas ir šokējošs jaunums. Kā tagad ar jauniegūto pusbrāli sadzīvot? Pie tam vienā mājā. Pārsteidzoši, bet Enijas meitas ar šo jaunumu tiek galā saprotoši. Šoreiz vājais dzimums izrādās vīrieši. Pie tam vairāki. Visvairāk aizvainots jūtas jaunākais dēls Eds, jo viņam šķiet, ka māte pārāk daudz savu mīlestību velta jauniegūtajam dēlam. Eds sevī jūt kompleksus, jo Daniels ir izskatīgs un ar labu izglītību, bet Eds nav spējis attaisnot uz viņu liktās vecāku cerības. Otrs cietējs ir Enijas vīrs Ričards. Beidzot viņš uzzina, kas ir Daniela tēvs. Un tad, kad Enija nolemj savā mājā izmitināt Danielu, kā arī tikties ar viņa tēvu Čārlzu, vīrs kļūst greizsirdīgs. Enijas un Ričarda starpā rodas plaisa, jo Ričards sāk dzert un vēlu naktīs pārrasties mājās. Trešais vājais vīrietis ir Enijas jaunības pielūgsmes objekts Čārlzs, kas pēc 30 gadiem uzzinot, ka viņam ir dēls, vairāku nedēļu garumā nevar saņemties un izdomāt, vai ar viņu tikties vai nē, jo baidās, kā to uztvers viņa histēriski emocionālā sieva. Un pēdējais cietējs ir pats grāmatas centrālais tēls – Daniels. Pēc kutelīgās situācijas mājas ballītē, no kuras, starpcitu, grāmata kļūst kaut cik baudāmāka un saistošāka, viņš neko Enijai sīkāk nepaskaidrojot, pazūd. Un tikai tad, kad Enija nolemj Danielu uzmeklēt, tiek atklāta patiesība un situācija atrisinās.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Vai bērni savus vecākus mīl tikpat stipri, kā vecāki savus bērnus?