No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu nopirku meitai, lai viņa, veidojot attiecības ar pretējo dzimumu, labāk izprastu vīriešu dabu. Kaut arī pašai šķita, ka par vīriešiem zinu pietiekami, nolēmu nedaudz palasīt. Kā par brīnumu, grāmata mani aizrāva. Apbruņojos ar marķieri un vērtīgākos citātus izcēlu. Tagad, kad grāmata jau izlasīta, to pārlapojot secinu, ka koši dzeltenās citātu rindas ir gandrīz katrā otrā lappusē. Pie sevis smejos, ka tas man sāk atgādināt mācību grāmatu.

Jau pašā sākumā autors uzskaita trīs galvenās lietas, kas motivē vīriešus realizēties: kas viņi ir, ko viņi dara un cik daudz pelna. Lai arī kā sievietes vēlētos, bet mēs neietilpstam šajā trijniekā. Kamēr vīrietis nebūs sasniedzis izvirzītos mērķus visās trijās jomās, viņš būs pārāk aizņemts, lai mums pilnvērtīgi (ar nopietniem nolūkiem) pievērstos. Domāju, ka šo būtisko teorēmu ir jāpatur prātā jaunām meitenēm, kas sacerējušās uz nezin ko.

Autors norāda vēl vienu būtisku vīriešu īpašību, kas viņus virza uz mērķi, proti, vēlme izcelties. Vīriešiem ir jājūt, ka viņi kādā jomā ir vislabākie. Ne velti amerikāņu filmas, kas domātas pusaudžiem, stāsta par supervaroņiem. Tādā veidā jau no bērnības puišiem tiek iepotēts (pozitīvā nozīmē), ka jābūt pirmajam un vislabākajam.

Viena grāmatā aprakstītā situācija man lika skaļi smieties, jo tajā ļoti labi parādīts, kā uz vienu un to pašu problēmu raugās sieviete un vīrietis. Proti, divām darba kolēģēm ir vienādas blūzes. Sievietes šo situāciju uztver saasināti un dramatiski, bet vīrietis – pavisam vienkārši, piedāvājot to atrisināt vienā momentā (50. un 51. lpp.).

Protams, ka es varētu sniegt īsu grāmatas konspektu, jo man taču ir dzeltenie citāti, bet domāju, ka katra lasītāja grāmatā atradīs savus vērtīgos citātus, kas var noderēt, lai labāk izprastu vīriešus.

No 5 zirņiem piešķiru

Ļoti laba un aizkustinoša grāmata. Jau laikus brīdinu, ka tās lasīšanai jāparedz visa diena, jo atrauties no grāmatas nav iespējams. Pie tam sev līdzās jānoliek salvetes, jo bez asarām lasīšanas procesā neiztikt.

Grāmatas sākumā publicētajās atsauksmēs atradu vienu vienīgu teikumu, kas pasaka visu: „Smeldzīgs stāsts par mīlestību, spēju mācīties un ļaut aiziet.”

Lūisai ir 26 gadi, bet viņa vēl joprojām īsti nezina, par ko vēlētos būt un ko dzīvē vēlētos sasniegt. Jau kopš mazotnes viņa sevi salīdzina ar jaunāko, bet par Lūisu gudrāko māsu, tāpēc izjūt mazvērtības kompleksus. Jaunā sieviete, varētu teikt, ka ir diezgan pieticīga, jo ar mieru visu dzīvi pavadīt savā mazpilsētā, un viņu pilnībā apmierina darbs kafejnīcā. Vienīgais, kas Lūisu atšķir no parastas mazpilsētas meitenes – ekstravagantais ģērbšanās stils. Diemžēl kādu dienu viņa savu darbu kafejnīcā zaudē. Lai nopelnītu iztiku, jaunā sieviete piekrīt invalīda kopējas darbam.

Vils jau divus gadus pavada ratiņkrēslā. Pirms liktenīgā ceļa negadījuma viņš bija izskatīgs, sportisks un pārdrošs vīrietis, taču tagad viņš kļuvis īgns un neciešams. Vila māte pieņem darbā Lūisu, jo cer, ka viņa kļūs par Vila draugu un atgriezīs dēlā zudušo dzīvesprieku.

Lūisas un Vila satikšanās ienes pozitīvas izmaiņas abu dzīvē. Viņi ne tikai viens otrā iemīlas, bet viens no otra daudz ko mācās.

Šo grāmatu vīrs man uzdāvināja dzimšanas dienā (2013. gadā). Kā jau allaž, pirms pirkšanas viņš cītīgi pārlasīja komentārus Krievijas forumos. Tie nepievīla. Diemžēl uz to mirkli, kad lasīju grāmatu, latviešu valodā no 10 Džodžo Mojas grāmatām bija izdota tikai šī. Internetā atradu divu autores e-grāmatu tulkojumus krievu valodā: „Последнее письмо от твоего любимого” un „Девушка, которую ты покинул”. Protams, ka izlasīju. Šīs grāmatas arī bija labas (sevišķi otrā), tomēr manā skatījumā nespēja pārtrumpot „Pirms atkal tiksimies”.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata par jauniešiem, kuri cīnās ar neārstējamu audzēja slimību, kā arī par tikko plaukstošu mīlestību, jo uzdrīkstēties mīlēt vēlas arī nolemtie nāvei. Skumja, bet reizē arī ļoti gaiša grāmata, jo kas var būt jaukāks par iemīlēšanās laiku.

Protams, ka lasot grāmatu, caurcaurēm izjutu līdzjūtību pret galvenajiem varoņiem un arī apzinājos, ko mums visiem viņi vēlas pateikt, proti: „Baudiet dzīvi, jo tā ir dota vienu reizi un, diemžēl, mēs nezinām, cik ilgi.”

Lasot grāmatu, personāžus un notikumus savā prātā vizualizēju, redzot tādu kā filmu. Dažus mēnešus vēlāk noskatījos pēc grāmatas motīviem uzņemto filmu The fault in our stars. Vēl kāds laiciņš pagāja, un es secināju, ka filma nav tik spilgti palikusi manā atmiņā kā manis radītie vizualizētie tēli grāmatas lasīšanas laikā.

P.S. Vai izdevniecība gadījumā nemaldina pircējus, grāmatu izdodot ar divām dažādām vāku versijām? Varētu aizbildināties, ka tas ir atkārtots izdevums, ja tas būtu ar dažu gadu atstarpi. Taču grāmatas ar jaunu vāka versiju grāmatnīcu plauktos nonāca jau pēc pāris mēnešiem. Pat es, kaut arī biju jau šo grāmatu izlasījusi, pirmajā mirklī apjuku, jo nodomāju, ka tā ir pavisam cita grāmata.

No 5 zirņiem piešķiru

2012. gada vasarā kopā ar abiem bērniem aizgāju uz pilsētas bibliotēku ar domu, lai viņi piedalītos ikgadējā Bērnu un jauniešu žūrijā. Bibliotekāre ieteica man piedalīties vecāku žūrijā un piedāvāja izlasīt Rūtas Šepetis grāmatu „Starp pelēkiem toņiem”. Sen nebiju lasījusi kaut ko tik aizkustinoši labu un emocionāli pārsātinātu. Kad grāmatu nodevu atpakaļ bibliotekā, nolēmu, ka manā mājā tai būs iedalīta goda vieta, tāpēc aizgāju uz veikalu un nopirku. Pat pēc vairākiem gadiem grāmatu „Starp pelēkiem toņiem” ierindoju savu mīļāko grāmatu topā un ik pa laikam kādam iedodu palasīt.

Grāmatu lasot, biju tik ļoti ierauta notikumu virpulī, ka nespēju apstāties, neizlasījusi to no sākuma līdz pat beigām. Ar asarām acīs pārdzīvoju līdzi cilvēku ciešanām un apzinājos, ka līdzīgus notikumus pārcietuši ne tikai mani radi, bet ļoti, ļoti daudzi cilvēki, kas četrdesmitajos gados tika izsūtīti uz Sibīriju.