No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

   

Tā kā strādāju skolā, nosaukums “Direktoriene” manu uzmanību piesaistīja jau uzreiz, līdzko grāmatu pirmo reizi ieraudzīju veikala plauktā, taču nopirku to pavisam nesen, kad atlaide iepriekšējo cenu bija samazinājusi par vairāk kā 50%. Un labi vien bija, jo stāsts (romāns?) izrādījās garlaicīgs, kaut arī tēma man diezgan tuva, jo arī mūsu skolas direktore pirms dažiem gadiem pret kolēģiem izturējās līdzīgi.

Tātad - grāmata stāsta par pusmūža sievieti Margaritu, kura ikdienā izdzīvo divas dzīves. Skolā viņa tiek uztverta kā “azbesta vecene”, jo, strādājot par direktori, savās prasībās ir stingra un nepiekāpīga, turpretim mājās viņa ir “pelēkā pele”, kuru pēc sava prāta izrīko vīramāte. Margaritai šī dubultā dzīve noriebusies līdz kaklam, bet nav neviens, kam pastāstīt par savām sajūtām. Viņa ir vientuļa, jo ar vīru sen jau nav nekā kopīga, abas meitas dzīvo Anglijā, draugu arī nav. Vienīgais tuvais cilvēks - māte, pie kuras Margarita, savas aizņemtības dēļ, aizbrauc retu reizi.

Pusi grāmatas notiek mīcīšanās uz vietas. Skola – mājas – skola – mājas… Nekāds interesants pavērsiens. Tikai tad, kad Margarita vasaras brīvlaikā aizbrauc ciemos pie abām meitām uz Angliju, stāsts kļūst raitāks un lasāmāks, kaut arī paredzams. Grāmatas noslēgumā pat nobirdināju asaru, jo piekrītu, ka mammas mīlestība ir nemirstīga pat tad, kad bērns jau pieaudzis.

Galvenais stāstā uzdotais jautājums - vai cilvēks sevi spēj iedrošināt (pārliecināt) pusmūžā visu sākt no gala, ja līdz šim dzīve nav sniegusi gandarījumu? “Vai vispār dzīvei vajag meklēt jēgu? Varbūt vienkārši jādzīvo, jāpriecājas, jāmīl, jāskumst, jāizbauda katra diena, nemeklējot virsuzdevumu, augstāku mērķi? Un kāda nozīme šim mērķim, misijai, ja vistuvākais cilvēks, neviena nemanīts, nomirst savas mājas pagalmā, kamēr otrs meklē kaut kādu nesasniedzamu virsotni?”


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Ļoti patika šīs rakstnieces grāmata “Puišu saraksts”, tāpēc nopirku arī “Mēs bijām meļi”. Mani uzrunāja Džona Grīna – “Mūsu zvaigžņu vaina” autora vērtējums uz grāmatas vāka, ka tā ir satraucoša, skaista, asprātīga un absolūti neaizmirstama. Vispirms grāmatu izlasīja meita. Vienā rāvienā. Atlika malā pat mājas darbu gatavošanu nākamās dienas stundām. Pēc tam staigāja pa māju kā ar aukstu ūdeni aplieta un jūsmoja, ka tik savdabīgu grāmatu nekad iepriekš nav lasījusi, un, ka ļoti patikusi. Brīdināja mani, ka nedaudz šizofrēniska.

Grāmata par ļoti turīgu Sinklēru dzimtu, kura ārpasaulei sevi pozicionē kā veiksminiekus, taču ģimenes iekšienē valda izlikšanās, meli un mantkārība, jo visu trīs Sinklēru meitu ģimeņu labklājība atkarīga no tēva finansēm. Mirklī, kad mantas dalīšanas strīdos tiek ievilkta 3. paaudze, tas ir, piecpadsmitgadīgie jaunieši, kuri katru vasaru kopā ar vecākiem pavada uz privātās vectēva salas, viņi nolemj šiem strīdiem pielikt punktu. Taču būdami vēl nepieredzējuši un pie tam alkohola reibumā, jaunieši savu rīcību nepārdomā līdz galam un notiek traģēdija, pēc kuras romāns kļūst noslēpumaināks, mistiskāks un ne tik paredzams.

Tā ir grāmata par jauniešiem. To caurvij bezrūpība, brīvība, nodevība, pirmā mīlestība un četru draudzība “uz mūžu”. Grāmata liks nobirdināt pa kādai atmiņas un žēluma asarai.

Vēl jāpiebilst, ka rakstniece grāmatā aprakstītās situācijas papildināja ar vairākām pasakām par karali un trim princesēm, salīdzinot šos personāžus ar Sinklēru tēvu un viņa trim meitām. Savdabīgi un pamācoši.

Sajūtas, kas radās pēc grāmatas izlasīšanas, mani vajāja vēl dažas dienas. Radās vēlme grāmatu vēlreiz pāršķirstīt, jo uz dažiem jautājumiem tā arī neatradu atbildi.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

Īsa, kodolīga un ilustratīva informācija priekš tiem mākslas mīļotājiem, kuru darbs vai hobijs saistīts ar dizainu. Grāmatā ar piemēriem tiek analizēti izteiksmes līdzekļi, kurus var izmantot plakātu, grāmatu un reklāmu dizainā.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

   

Tik ilgi nebiju lasījusi nevienu grāmatu. Aptuveni gadu tā nogulēja uz mana guļamistabas galdiņa. Ik reizi, kad slaucīju putekļus, nosolījos, ka noteikti jāizlasa līdz galam, jo varbūt grāmatas beigās būs īstā sāls, kāpēc tā esot tik populāra.

Pērkot uzķēros uz anotācijā rakstītā, ka autors ilgus gadus praktizējies kā psihiatrs. Iedomājos, ka grāmata būs zinātniska, nevis garlaicīgs romāns, kura sižetu var izstāstīt vienā teikumā, proti, – psihiatram Hektoram bija iestājusies pusmūža krīze, un, lai mainītu kaut ko savā ikdienas rutīnā, viņš sāka krāpt sievu ar gados jaunāku mīļāko. Var jau būt, ka autors ir ļoti labs psihiatrs, bet kā rakstnieks, nu galīgi neizdevies.

Lai arī grāmata kopumā nepatika, tajā tomēr bija lasāmi arī vērtīgi citāti, par kuriem piešķīru trešo mazo zirnīti.

 

Pusmūža krīze

“…tipiska pusmūža krīzes pazīme – cilvēks sāk domāt par sev vēl atvēlēto laiku…”

“…ideja par jaunas dzīves sākumu savā ziņā ir viena modernās pasaules slimība, jo vairākums mūsu senču līdz šim krīzes vecumam vienkārši nenodzīvoja. Un pat ja nodzīvoja, viņi tik un tā nevarēja mainīt savu dzīvi, jo kādam taču arī jādzen govis no ganībām.”

“…tukšās ligzdas sindroms ir vēl viena šausminoša modernās pasaules slimība… Agrāk ligzdas pamešanu pieredzēja mazāk ļaužu tā iemesla dēļ, ka tad, kad putnēni izauga gana lieli, vecie putni jau paši bija aizlidojuši aizsaulē.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kas īsti ir miljonārs? Varbūt ne tas, kurš negodīgi sev izdevīgā laikā un vietā sazadzies, bet tas, kurš iemantojis miljoniem cilvēku sajūsmas un mīlestības.