Pat miegā mācās

Meita visu nakti līdz pat pulksten 6-iem no rīta mācījās ģenētiku, jo šodien pēdējais sesijas eksāmens. Pirms devās uz dažām stundām nosnausties, palūdza pamodināt 9-os, lai pirms vilciena nedaudz vēl atkārtotu. Norunātajā laikā viņu modināju. Tā kā pēc pāris minūtēm meita vēl nebija izlīdusi no gultas, gribēju pārliecināties, vai pamodusies, tāpēc, neiegājusi viņas istabā, no citas istabas pasaucu: “Ada! Ko tu dari?” Meita atbildēja: “Es tagad no telefona mācīšos!”

Man gan likās nedaudz dīvaini, kāpēc jāmācās no telefona, ja ir izdrukāti materiāli, tomēr nolēmu meitas lietās nejaukties.

Nākamajā reizē pie meitas iegāju apmēram pēc stundas, lai atgādinātu, ka laiks posties uz vilcienu. Izrādījās, ka viņa vēl gulēja un savu spārnoto teikumu par mācīšanos no telefona esot pateikusi pa miegam.


Ilgas pēc ausu aizbāžņiem

Pirmdienās pēc skolas gandrīz katru nedēļu sāp galva. Domāju, ka vainīgs troksnis, jo divas septītās klases pat stundu laikā ir ārkārtīgi skaļas. Neapskaužu klusos bērnus, kuriem piecas garas nedēļas dienas jāpavada tādā gaisotnē.

Internetā izlasīju, ka “skaļš troksnis ne tikai rada dzirdes izmaiņas, bet arī palielina nogurumu, izraisa uzbudināmību, samazina uzmanības spējas, mazina darba produktivitāti, apgrūtina jaunas informācijas mācīšanos, traucē komunicēt.” Nav jau nekāds brīnums, ka šīs abas klases sekmju ziņā ir ļoti vājas. Tad jau sanāk, ka skolēnu radītais skaļums proporcionāls sekmju līmenim. 


Mans laiks ir mans laiks

Pēdējos gados esmu sapratusi, ka savā brīvajā laikā nevēlos vairs darīt to, kas nešķiet interesanti. Pārāk daudzus gadus savu laiku esmu veltījusi pienākumiem un citu labsajūtai, savas intereses un vēlmes atstājot novārtā.


2. februāris, sestdiena03.02.2019.

Pierādījums sev, ka es vēl to varu

Pabeidzu šūt mēteli. Sanāca gana labs. Pēc tam padomāju - cik, diez, mūsdienās palikušas tādas neprofesionālas šuvējas, kas mājas apstākļos nebaidās ķerties klāt mētelim, jo labs vilnas audums ir samērā dārgs un būtu žēl to sabojāt, izsviežot laukā vairāk kā simts eiro.


Vārnas

Izgāju no mājas pirms pulksten 6-iem, lai no sniega notīrītu mašīnu. Pagalmā kā vienmēr tādā agrumā viss tumšs un kluss. Nopikšķināju slēdzeni un sarāvos, jo līdzās esošajā kokā atskanēja izbiedētu vārnu ķērcieni. Kā melns mākonis – vismaz simts – tās iekārtojušās koka galotnē uz naktsguļu.


Parasta diena

Nekā interesanta. Atpūtos un šuvu.


Vai tā ir skolotāja goda lieta?

Mana kolēģe - latviešu valodas skolotāja - pastāstīja, ka divus garus vakarus veltījusi, labojot latviešu valodas starpnovadu olimpiādes darbus. Intereses pēc pajautāju, vai par šo papildus darbu viņai maksā. Viņa atbildēja, ka nē, jo tas tiekot pasniegts, ka “tā ir skolotāja goda lieta”. Vai ir vēl Latvijā kāda cita profesija, kurā strādājošie kaut ko dara bez maksas goda dēļ? Iedomājieties, ka, piemēram, celtnieks mēnesī vienu dienu nostrādātu bez maksas, jo tā būtu viņa goda lieta pret tiem, kas uzceltajā mājā dzīvotu; vai arī autobusa šoferis nobrauktu visu maiņu bez maksas, jo tā būtu goda lieta pret pasažieriem, kam no viena punkta jātiek uz otru; vai deputāti nostrādātu vienu mēnesi bez algas, jo tā būtu viņu goda lieta pret tautu.

Ar ko skolotāji ir izpelnījušies, ka viņiem strādāt bez maksas jābūt goda lietai? Mēs jau vismaz divus gadu desmitus tiecamies pēc skolotāju goda, bet sabiedrība sen to sabradājusi dubļainiem zābakiem. Es negribu tādu godu. Tad jau labāk samaksu par padarīto darbu.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.