Topošo mediķu stress

Cik noprotu, viens no RSU mediķu 2. kursa klupšanas akmeņiem ir histoloģija, kurā bez milzīgā teorijas blāķa, kas jāzina no galvas, daudzas stundas jāpavada pie mikroskopa un zīmējot. Meita šim eksāmenam no rīta līdz vēlai naktij gatavojās divas nedēļas(!). Šodien uz eksāmenu aizbrauca teju teju raudādama, jo, ja nenokārto eksāmenu, tad izkrīti no augstskolas vai ņem akadēmisko. Tik iebiedēti ir tie topošie mediķi.


Dārgā apģērba furnitūra

Ja vēl pirms dažiem gadiem uzšūt apģērbu bija izdevīgāk nekā nopirkt, tad tagad izskatās, ka šūšana kļuvusi par dārgu hobiju.

Pēc dažām dienām beigsies sesija un līdz nākamajam semestrim kādu nedēļu būs brīvs. Šajā laikā esmu ieplānojusi uzšūt mēteli, kura audums plauktā manu rosību gaida jau divus gadus. Šodien iebraucu vienā no Rīgas audumu veikaliem (nedārgajiem), lai nopirktu oderdrēbi un pogas. Kad ieraudzīju savas izvēlētās pogas (vienīgā, kas pēc krāsas piestāvēja mēteļaudumam) cenu, žoklis atkārās. Parasta plastmasas ripiņa ar spīdīgu virsmu maksāja 3,26 eiro. Bet man tādas ir vajadzīgas vismaz piecas. Tas nozīmē, ka par pogām vien jāizdod 16 eiro. Atteicos no šīs idejas un pogu vietā nopirku metāla knopes.


Gatavošanās konferencei

Gatavoju piektdienas Baltijas Starptautiskās akadēmijas konferencei uzstāšanās materiālu “Personīgā pieredze, mācoties BSA datordizaina maģistratūrā”. Viena no tēzēm, ko iztirzāšu – “Mācīties nekad nav par vēlu”.


Akumulators

Pirms pulksten 7-iem termometra stabiņš bija noslīdējis zem -150C. Lai arī kā centos, gan no ārpuses, gan no iekšpuses apsarmojusī mašīna atteicās iedarbināties. Līdz ar to dēls uz staciju devās kājām, bet es ielīdu atpakaļ gultā turpināt baudīt saldo miegu. Sapnī nosapņoju, ka mašīnu uznesu (neatceros gan kādā veidā) uz savu otrā stāva dzīvokli un ielieku vannas istabā, lai tā sasiltu un izkustu...

Vakarā mašīna tika pie jauna akumulatora.

 

Izvairīšanās no pārdzīvojumiem

Dēls: “Es nekad sev negribētu bērnu.”

Es: “Kāpēc?”

Dēls: “Nevēlos visu dzīvi piedzīvot sāpes, ja ar viņu kas nopietns notiktu.”


Sūdzība par mājas darbu vērtējumu ni

Šī mācību gada sākumā beidzot nolēmu cīnīties ar tiem, kas uz vizuālās mākslas stundu konstanti neņem līdzi papīru, tādā veidā cerot, ka gan jau kāds viņiem iedos. Respektīvi, kopš septembra, ja nav līdzi uz stundu nepieciešamie materiāli, mājas darbos lieku ni.

Pirms dažām dienām saņēmu vēstuli no kāda 8. klases skolnieka mātes (teksts oriģināls; skolēna pilnais vārds nav minēts): Labdien! Vēlos noskaidrot, vai tā tiešām ir, ka R. vizualajā mākslā ir NI par to, ka viņam nebija zīmēšanas lapas, ar piebildi, ka lapu viņs dabuja no klasesbiedriem un darbu bija iesācis darīt. Ko daram šinī situacijā? Par ko tad ir tas NI? Cieņā, mamma R.

Atbildēju diezgan paskarbi: Labdien! Žurnālā melns uz balta rakstīts mājas darbs uz 9. janvāri: “Līdzi: A4 lapa, parastais zīmulis”. Vai R. bija izpildījis mājas darbu? Nē. Tātad ni. Nākamreiz ieskatīsies e-klasē, kas uzdots. Ar cieņu, Sanita N.

Nolēmu neiedziļināties sīkāk tās dienas situācijā un mātei neuzrakstīju, ka konkrētajā dienā dēls atteicās strādāt, jo neesot lapas un turpinājis “sēdēt” telefonā. Tikai tad, kad pateicu, ka stundā par nekā nedarīšanu likšu 1, viņš sarosījās un sāka citiem prašņāt papīru.

Šodien uzzināju, ka puiša māte savu atbildi nosūtījusi gan direktorei, gan klases audzinātājai. Precīzu tekstu nevaru pateikt, jo man netika atsūtīta vēstule, kaut gan teksts bija adresēts tieši man. Tika pieminēts tas, ka mana vēstule bijusi skarba. Tam es piekrītu, bet tālāk sekoja pavisam nelāgs – cieņu aizskarošs teikums. Precīzi nepateikšu kāds, bet viņa novēlēja kaut ko sliktu maniem bērniem. Kāds viņiem vispār sakars ar šo ni?

Līdz kādām galējībām vecāki ir aizgājuši? Sāk jau skolas direktorei sūdzēties par mājas darbos(!) ielikto ni, kuram vispār nav nekāda vērtība! Tas ni tiek likts drīzāk, lai skolēnus motivētu turpmāk atcerēties, ka uz stundu līdzi jāņem materiāli.


20. janvāris, svētdiena21.01.2019.

Nākotne

Kad būsi galīgi vecs un nevarīgs, nebūsi vairs nevienam vajadzīgs. Ne valstij, ne radiem.


Vai tā vispār ir medicīna?

Ceturtdienas vakarā ar omīti kārtīgi izrunājos pa telefonu un apsolīju atbraukt ciemos. Viņa izklausījās mundra un labā garastāvoklī. Taču nākamajā rītā, kad slimnīcā ieradās viņas dēls, omīte knapi vēra vaļā acis, dēlu nepazina un neko nevarēja pateikt. Kas bija noticis šo dažu stundu laikā? Ar ko viņa tika tā sazāļota?

Šodien, kad ierados Viļānu slimnīcā, omītei uzlabojumu nebija. Neviens, protams, no medicīnas personāla līdz pusdienlaikam nebija pievērsis uzmanību tam, ka viņai ir augsta temperatūra, klepus un acīs konjunktivīts. Labi, ka man ienāca prātā izmērīt temperatūru. Tikai pēc tam tika noreaģēts un iedotas zāles. Palātas kaimiņiene zināja stāstīt, ka vakar arī bijusi temperatūra, un māsiņa kaut ko iešpricējusi. Gāju pie šodienas māsiņas jautāt, lai paskatās kartītē, bet viņa atteica, ka vakar temperatūra bijusi normāla un nekas nav špricēts. Kurš melo?

Vakar naktī omītes palātā nomira kāda sieviete, kas gulēja pēc insulta. Viņai vairākas dienas esot bijusi paaugstināta temperatūra un klepus, bet nekādas zāles neesot dotas. Nebrīnīšos, ja pēc šī atgadījuma Latvijas statistika papildināsies ar vēl vienu gripas slimnieku, kurš miris no komplikācijām.

Vēl palātas kaimiņiene pastāstīja, ka esot māsiņa, kas pamperu apmaiņas laikā ver vaļā logu, bet mana omīte guļ tieši pie loga. Varbūt saaukstējās?

Pie slimnīcas ir nežēlīgs ledus un nav pat uzkaisītas smiltis. Vakar viens vīrietis no slimnīcas ejot uz tuvējo veikalu, nokrita un salauza gūžu. Tagad viņam jāmokās sāpēs līdz pirmdienai, jo tikai pirmdien slimnīcā būs ārsts.

Mani sāk pārņemt sajūta, ka tā ir nevis slimnīca, bet vecu ļaužu nabagmāja, kur par uzturēšanos mēnesī jāmaksā vairāk kā 400 eiro (par papildus zālēm un procedūrām jāpiemaksā vēl), bet attieksme ir kā ir. Kas notiek ar Latvijas medicīnu?


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.