1. lappusē – Svarīga informācija

2. lappusē – MINHENE. Nimfenburgas pils apkārtne. Botāniskais dārzs

3. lappusē – MINHENE. Muzeju kvartāls. Olimpiskā parka apkārtne

4. lappusē – MINHENE. Vecpilsēta. Angļu parks. Vācu muzejs

5. lappusē – ZALCBURGA. Vecpilsēta

 

Nonīkstot aukstos ziemas mēnešus četrās sienās, janvāra sākumā izlēmu, ka siltākā laikā noteikti izraušos no iesīkstējušās darbaholisma vides un piedāvāšu sev vairāk prieka ceļojot. Līdz ar to pieteicos gan Impro ceļojumi ekskursijām, gan nolēmu pati izveidot ceļojuma maršrutu. Katram ceļošanas veidam ir savi plusi un mīnusi. Ceļojot ar tūrisma firmu, nav jāuztraucas par transportu, viesnīcu, apskates objektu atrašanās vietām un darba laiku. Par tevi parūpēsies kāds cits. Vienīgais sliktums – apskates objektos tiek dots ierobežots laika patēriņš, tāpēc ne vienmēr iespējams izbaudīt ilgāk to, ko vēlētos. Savukārt tad, kad ceļojumu organizēju pati, viss ir otrādāk. Arī stress ir lielāks, jo nākas uztraukties, vai izdosies, kā biju saplānojusi.

Iepriekšējo gadu Alpu ceļojumu laikā iepatikās Austrija, tāpēc nolēmu, ka šovasar divatā ar vīru došos turp.

 

Izvēle krita uz Zalcburgu. Diemžēl pētot lidojumus, tiešo reisu turp nebija. Nevēlējos lidostās nīkt 10 un vairāk stundas, lai pārsēstos no vienas lidmašīnas otrā, tāpēc sāku meklēt alternatīvu. Uzgāju airBaltic reisu uz Minheni, bet no Minhenes līdz Zalcburgai divu stundu laikā iespējams aizbraukt ar vilcienu, jo attālums apmēram 130-140 km – kā no Rīgas līdz Jēkabpilij. Tā arī paliku pie šī varianta.

 

Lidosta un ceļš līdz pilsētai

Pirms ceļojuma google maps kartē izpētīju, kurā vietā atrodas Minhenes lidosta (München-Flughafen) un vai no tās līdz pilsētas centram iespējams aizbraukt ar vilcienu.

Minhenes centrs un lidosta.

Izejot no lidostas ēkas, paveras liels laukums, virs kura izveidots savdabīgs jumts.

Lidosta no pilsētas centrālās stacijas Hauptbahnhof atrodas apmēram 35 km attālumā. No lidostas uz pilsētu kursē divi piepilsētas vilcieni – S1 un S8 (piepilsētas vilcienu un metro karte šeit). Mēs no lidostas līdz stacijai Donnersbergerbrücke (atrodas divas pieturas tālāk par Hauptbahnhof) braucām ar S8, ceļā pavadot aptuveni 45 minūtes (kā no Ogres līdz Rīgai). Atpakaļ uz lidostu arī braucām ar S8. Neriskēju braukt ar S1, jo pirms lidostas ceļš sadalās. Uz tablo, kas atrodas metro stacijā, parādījās abi galapunkti, tāpēc nesapratu, pa kuru ceļu S1 vilciens īsti aizbrauks.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns sākas ar kāda veca vīra slepkavību, kam tiek sašķaidīta (sadragāta) galva. Izmeklēšanu veic komisārs Kovačs, taču paralēli viņa darbībai pilnīgi nesaistīti aprakstīta psihiatra Horna ikdiena ar saviem pacientiem. Viena no Horna pacientēm ir mazā Katarina, kas, pagalmā ieraugot vectētiņa līķi, no bailēm zaudējusi valodu.

Sarežģīts teksts. Nācās vairākkārtīgi pārlasīt rindkopas, jo brīžiem nesapratu, par ko iet runa. Bezgala daudz personāžu, kurus nav iespējams atcerēties. Autors pēc profesijas ir psihiatrs, tāpēc droši vien aprakstīja pacientu anamnēzi no savas pieredzes, tādā veidā lasītājam radot priekšstatu, ka konkrētajā pilsētiņā mīt ļoti daudz psihopātu, un visi no tiem varētu būt aizdomās turamie.

Bija nodaļas, kas uzrakstītas 3. personā (viņš), un bija nodaļas, kas uzrakstītas 1. personā (es). Nesaprotu, kāpēc. Varbūt, lai musinātu lasītājus, liekot domāt, ka slepkava ir tas, ko apraksta 1. personā.

Darbu neuztvēru kā kriminālromānu. Spriedzes nebija. Lasījās ļoti lēni, bet pamest negribēju. Kopumā romānu varētu raksturot ar trīs vārdiem - psihiski, vardarbīgi, murgaini. 

“Kurš uz kaut ko tādu ir spējīgs? (..) Cilvēks, kuram ir problēmas ar dzīves saldmi, lūk, kurš ir uz to spējīgs.” Jāatzīst gan, ka grāmatas virsrakstam ir zināma saikne ar vainīgo.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par vientuļu un psiholoģiski sagrautu divdesmit piecgadīgu sievieti Sāru (bērnībā saukta par Sisi; tekstā parādās arī Tiha), kas pirms septiņiem gadiem aizmukusi no vecāku mājām un apmetusies ģimenes vasarnīcā. Katru dienu (protams, izņemot pāris ziemas mēnešus) viņa mēro vairākus desmitus kilometru pa ierastajām takām mežā, lai salasītu sēnes un par nelielu atlīdzību nodotu tās vietējā ēstuvē. Sāra ir laba sēņu pazinēja, jo bērnībā kopā ar tēvu divatā bieži devusies sēņot. “Es nekad neliku nomanīt, ka man sēnes nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai būtu kopā ar viņu (..) Nekad mūžā neesmu bijusi vairāk laimīga kā toreiz, kad kopā ar tēti staigāju pa mežu.”

Sāra tēvu dievināja, tāpēc liels trieciens bija deviņu gadu vecumā, kad tēvs viņu pametis mežā vienu pašu, bet pēc tam vakaros sācis nākt pie meitas uz istabu. Autore izvairās lasītājam pateikt, kas īsti tur noticis. Vai tā bija seksuāla vardarbība glāstu veidā, vai piespiedu dzimumakts, vai maza bērna fantāzijas, ko varētu sasaistīt ar šizofrēnijas murgiem un vajāšanas māniju, vai pārdzīvojumu refleksija uz brāļu attiecībām ar māsu, vai arī sekas pēc nelaimes gadījuma. Uz grāmatas beigām Sāra piemin izvarošanu, bet tai pat laikā atzīstas, ka “astoņpadsmit gados ar vislielāko varbūtību es biju pēdējā jaunava klasē, lai gan nebūt nebiju tā neglītākā.” Izvarota un jaunava?

Dīvaina likās arī mātes uzvedība. Viņa meitu nav ne aizstāvējusi, ne pasargājusi, bet izvēlējusies klusēt.

Kaut kas mani tomēr attur noticēt autores aprakstītajai situācijai. Kāpēc Sāra, lai gan no tēva puses piedzīvojusi vardarbību, jau septīto gadu pieļauj sev atkal un atkal izdzīvot bērnības laimīgos mirkļus mežā sēņojot? Kāpēc viņa tik ilgu laiku nespēj saraut šīs saites ar atmiņām par tēvu? Kāpēc viņa neko nepastāsta saviem brāļiem?