ES UN DZĪVNIEKI10.03.2020.

Tēma: SPĒLESAttīstošās galda spēles

 

 

 

 

 

Spēle vienam spēlētājam.

Spēlētāja vecums 4-12 gadi.

Nav piemērota bērniem, kas jaunāki par trim gadiem.

 

Spēles sastāvdaļas:

* 125 kartītes;

* grāmatiņa ar 50 paraugiem;

* kaste spēles glabāšanai.

 

Spēles uzdevums: no 25 ģeometriskām figūrām jāsaliek dzīvnieka attēls. Kaut arī piedāvāti 50 paraugi, spēlētājam dota iespēja izveidot pašam savus dzīvnieku attēlus vai izdomāt jaunus spēles noteikumus.

 

Grāmatiņa sadalīta trīs daļās, kas atbilst dažādām grūtības pakāpēm.

Vieglākajā daļā dzīvnieku paraugi attēloti tā, lai var saprast, kādas kartītes izmantotas. 

Radošajā daļā spēlētājam piedāvāti desmit spēles laukuma rūtojumi, kuros iezīmēt savu izveidoto dzīvnieka attēlu. 

Sarežģītākajā daļā piedāvāti tie paši dzīvnieki, kas vieglākajā daļā, bet kā silueti un bez kartīšu dalījuma.

 

Spēle attīsta un pilnveido:

uzmanību, pacietību, koncentrēšanos;

loģisko un tēlaino domāšanu;

sistematizācijas prasmes;

kombinatorikas spējas;

vizuālo uztveri, vērību;

emociju izpausmi;

sīko motoriku;

radošo iztēli;

atmiņu.

_____________________________________________

 

Spēlē izmantotie materiāli un tehnoloģijas

 

Kartītes:

  • izmērs 4 x 4 cm;

  • 125 gabali (19 dažādi veidi);

  • 1 mm biezs kartons (630-830 g/m2), kas no abām pusēm aplīmēts ar apdrukātu papīru;

  • vienā kartītes pusē melnbaltā, bet otrā pusē – krāsainā ofseta druka;

  • lai kartītes nenobružātos, tās no abām pusēm pārklātas ar matētu laminātu;

  • sašķirotas pa spēļu komplektiem (roku darbs).

 

Grāmatiņa:

  • izmērs 14 x 13,4 cm;

  • 250 g/m2 biezs papīrs, kas izturīgs pret burzīšanos un uz kura var rakstīt ar zīmuli;

  • 24 lappuses;

  • divpusējā krāsainā digitālā druka;

  • lapas kopā sastiprinātas ar metāla spirāli (roku darbs).

 

Kaste:

  • izmērs aizvērtā stāvoklī 15,6 x 14,2 x 6 cm (garums x platums x augstums);

  • 350 g/m2 biezs kartons;

  • vienpusējā krāsainā ofseta druka, kas pārklāta ar matētu laminātu;

  • kaste ir locīta un salīmēta ar divpusējo līmlenti (roku darbs).


Neteiksim, ka par izrādi biju sajūsmā. Drīzāk uztvēru to kā informējošu materiālu, kas sabiedrībai atrāda garīgi slima cilvēka ikdienas darbošanos un ģimenes locekļu (šajā gadījumā viss smagums gūlās uz viena cilvēka pleciem) garīgo, morālo, materiālo, piedodiet, bezatdeves ieguldījumu šī cilvēka labā, tādā veidā pārvelkot treknu svītru savai personīgajai dzīvei.

Stāsts ir par divām māsām – Ilzi un Ievu. Kad Ieva bija pusaudze, māte viņu aizveda uz sociālās aprūpes centru ar garīgās attīstības traucējumiem, kur viņa pavadīja vairāk kā desmit gadus. Ilze jau toreiz, atvadoties no Ievas zināja, ka pienāks laiks, kad atgriezīs māsu mājās. Ilze iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā (īsti nenoticēju, jo šai skolai nav kopmītnes, bet Ilze pameta savas smirdīgās mājas), tad viņa pabeidza Zviedrus – Rīgas Ekonomikas augstskolu (Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāle Baltijas valstīs), kur apgūst ekonomiku un uzņēmējdarbību (atkal nenoticēju, jo studijas notiek par maksu, bet Ilze nāk no trūcīgas, nelabvēlīgas ģimenes), un visbeidzot – atrada labi apmaksātu darbu. Cik nopratu pēc telefonsarunām, tad Ilze bija vadošais speciālists uzņēmumā, kurā, iespējams, tika gatavoti reklāmas materiāli, kaut, kā iepriekš rakstīju, bija pabeigusi ekonomikas un uzņēmējdarbības augstskolu. Pie tam viņas alga, pēc visa spriežot, bija apmēram 2000 eiro uz rokas (neticu, jo šobrīdējos darba piedāvājumos pat programmētājiem nesola tik lielu algu, bet viņa ir tikai maketētāja).

Kad Ilze Ievu atveda uz īrēto dzīvokli, viņa sāka to intensīvi (drīzāk drudžaini) apmācīt, taču garīgi atpalicis cilvēks nespēj vienlaicīgi uztvert un atcerēties tik daudz informācijas. Un tas alfabēts ar politiķu vārdiem vispār bija kaut kas pilnīgi garām. Skatījos izrādi un domāju, ka šādi uzvedas un dzīves gudrības apgūst mazs bērns līdz 3 gadu vecumam. Tikai viņam, atšķirībā no Ievas, var redzēt ikdienas progresu.

Ja tā godīgi, tad nesaprotu, kā Ilze, kas ieguvusi tik labu izglītību, nespēja iepriekš paredzēt, ka paņemot māsu dzīvot pie sevis, viņai vairs nekad nevarēs būt pašai sava ģimene – vīrs un bērni, jo visu savu laiku nāksies ziedot māsai. Vai tas ir to vērts? Ne velti izrādes beigās Ilze atzīst, ka pieļāvusi kļūdu.

Secinājums. Mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas garīgi slimu ģimenes locekli ievieto aprūpes centrā, un mēs nedrīkstam moralizēt par cilvēku, kas nolemj savu dzīvi veltīt garīgi slima ģimenes locekļa aprūpei. Abiem viņiem taisnība. Abi rīkojas pareizi.

P.S. Visa izrāde tika izvilkta uz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas rēķina, jo viņa teicami notēloja garīgi slimu cilvēku. Čempione! (teiciens no izrādes).

No 5 zirņiem piešķiru

   



Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

9>10

Ne vienmēr matemātikai ir taisnība.