No 5 zirņiem piešķiru

   

Pamanīju jaunu grāmatu un uzķēros uz aizmugurējā vāka teksta: “Holandiešu zēns Tiho, kurš vienmēr bijis vecāku aprūpēts un pieskatīts, pēc vidusskolas eksāmena piesakās darbā vasaras nometnē Amerikā...” Nolēmu nopirkt dēlam, jo domāju, ka beidzot parādījusies literatūra atbilstoša viņa vecumam. Pie kases gan nedaudz saminstinājos par divām lietām. Pirmkārt, par rakstīto uz tā paša aizmugurējā vāka: “…romāns domāts pusaudžiem un jauniešiem, viņu ģimenēm un pedagogiem, lai veicinātu izpratni par dažādību un dotu impulsu sarunām un diskusijām.” Musināja vārds – dažādību. Un otrkārt, aizdomīgs likās grāmatas nosaukums “Zilās zāles vasara”. Zils asociējās ar gejiem, bet zāle ar marihuānu (kā nekā holandiešu rakstnieks).

Pirms grāmatu piedāvāt dēlam, to izlasīju. Pilnīgs mēsls. Nosaukuma pirmais vārds 100% atbilst galvenajai tēmai. Protams, ka dēlam pat nepiedāvāju izlasīt.

To, ka projekts finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu, es saprotu, jo kaut kā ir jāatbalsta minoritātes, bet par to, kāpēc šo projektu finansējusi Kultūras ministrija, īsti skaidrības nav. Lai arī romāns 2000. gadā ieguva Nīderlandes literatūras balvu, manuprāt, tas ir vāji uzrakstīts un galu galā jau novecojis. Sižetu iespējams izstāstīt dažos teikumos.

Holandiešu zēns Tiho pēc vidusskolas beigšanas dodas uz ASV, lai mēnesi strādātu nometnē par mazāku bērnu pieskatītāju. Tur viņš iepazīstas ar sava vecuma puisi Uliveru (nezinu, kāpēc Oliveru grāmatā nodēvē par Uliveru) no Norvēģijas. Abi viens otru iemīl, kā dēļ nākas šo nometni pamest. Tā kā nostrādātas ir tikai divas nedēļas, atlikušās divas nedēļas Tiho aizbrauc ciemoties uz Norvēģiju pie sava drauga. Tur abu starpā notiek daži starpgadījumi, kā rezultātā lielā mīla draud izjukt. Bet varbūt arī izjuka. Īsti nesapratu. Un tas ir arī viss.

 

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.


No 5 zirņiem piešķiru

   

Vēlējos kaut ko vairāk uzzināt par Montesori pedagoģiskajām metodēm, tāpēc devos uz pilsētas bibliotēku. Šī bija viena no grāmatām, kas uz to brīdi bija pieejama līdzņemšanai uz mājām.

 

Īsā konspektā uzskaitīšu Marijas Montesori pedagoģiskās metodes:

  • klases telpa līdzinās istabai, jo tajā nav rindās salikti galdi un valda brīva gaisotne;
  • skolēni paši uzņemas atbildību par mācīšanos;
  • pieaugušie neuzbāžas ar saviem iepriekš sagatavotajiem uzdevumiem, ļaujot bērniem būt aktīviem un pašiem izvēlēties, ko darīt (brīvas izvēles darbs);
  • klases telpā atrodas ļoti daudz iepriekš sagatavotu materiālu, jo tikai rūpīgi sagatavotā vidē darbam pēc paša gribas ir nozīme;
  • atzīmes netiek liktas (skolēns un skolotājs aizpilda sasnieguma brošūru, un tad abu vērtējumi tiek salīdzināti);
  • nav mājas darbu (ļauj bērniem pašiem izlemt, vai vēlas kaut ko papildus darīt);
  • klases ar dažāda vecuma bērniem;
  • mācīšanās bez piespiešanas no pieaugušo puses un bez bailēm no pieaugušajiem;
  • notiek bērna novērošana (līdz pat 30 minūtēm), kad viņš strādā un atpūšas;
  • bērna labā skolotājam jāatsakās no paša aktivitātes (viņam jākļūst pasīvam, lai bērns kļūtu aktīvs);
  • klusuma vingrinājumu izmantošana (meditatīva mūzika, joga vai fiziski vingrinājumi no teātra jomas);
  • bērnam jāveic viņam uzticētais darbiņš (šis process viņam var būt kā spēle, kurā bērns dziļi iegrimis un koncentrējies kādai noteiktai darbībai).

 

No visa iepriekš aprakstītā izriet, ka Montesori pedagoģijā bērni un jaunieši mācās un attīstās pēc pašiniciatīvas un patstāvīgi strādājot. Atliek vien jautājums, vai šādā stilā mācoties, skolēni var apgūt vidusskolas kursu, piemēram, fizikā, ķīmijā vai matemātikā un pienācīgi sagatavoties valsts eksāmeniem? Manuprāt, Montesori pedagoģijas metodes tomēr vispiemērotākās bērniem līdz 10-12 gadu vecumam.


Nedaudz pārveidots autorteksts no mana maģistra darba “Galda spēle ES UN DZĪVNIEKI”.

Visas astoņas spēles sastāv no ģeometriskām figūrām - kvadrāta, taisnstūra, apļa, ovāla vai cita veida formām. No šīm ģeometriskajām figūrām plaknē jāizveido dzīvnieku, putnu, transportlīdzekļu, māju un citu objektu silueti. Bērniem jāsaliek tas, kas dots paraugā (tos pieaugušie var sagatavot jau iepriekš) vai arī, ko izdomājuši paši.

Lai veiksmīgi pēc paraugiem saliktu doto attēlu, jāspēj analizēt, kā izvietotas ģeometriskās figūras. Turklāt ļoti svarīgi spēt iztēloties, kādas būs izmaiņas, ja kāda no figūrām tiks transformēta (grozīta vai pārvietota). Pie tam, izliekot attēlu, jāievēro divi nosacījumi: pirmais – jāizmanto visas spēles figūras, otrais – figūras nevar novietot vienu virs otras.

Neskatoties uz šķietamo spēles vienkāršumu “nokopēt” doto attēlu, pirmskolas vecuma un sākumskolas pirmo klašu bērni bieži vien pieļauj kļūdas ģeometrisko figūru proporcionālā izvēlē, piemēram, lielā trīsstūra vietā ievietojot vidēja izmēra trīsstūri, un kļūdu spēj pamanīt tikai tad, kad pieaugušais uz to norāda.

Sarežģītāka un interesantāka nodarbe ir attēlu salikšana pēc dotā silueta, kam nav atdalītas ģeometriskās figūras. Lai saliktu šādu attēlu, nepieciešams vizuāli iztēloties, kā ģeometriskās figūras novietotas. Pēc tam praktiski to pārbaudīt, modelējot/kombinējot figūras savā starpā un analizējot to savstarpējo stāvotni.

Spēles ar ģeometriskiem elementiem veicina tēlainās domāšanas, novērošanas, atmiņas, kombinatorikas, iztēles, jaunrades un smalkās motorikas attīstību. Uzdevumu izpildē nepieciešama uzmanība, attapība, koncentrēšanās un pacietība.



Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.