„Nepabeigtās kāzas”, Valmieras drāmas teātra izrāde09.11.2017.

Vienkārša un viegli uztverama izrāde, kur vienas latviešu ģimenes ietvaros norisinās amizantas situācijas. Es pat nosauktu to par sestdienas vakara izrādi, jo skatītājam pēc smagās darba nedēļas tiek dota atslodze no iedziļināšanās varoņu problēmās un viņu iekšējos pārdzīvojumos. Varbūt tas nemaz nav slikti, jo mums katram pietiek ar savām ikdienas problēmām.

Tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc izrādes nosaukums “Nepabeigtās kāzas”. Lai kaut ko pabeigtu, tam jābūt iesāktam, bet izrādē kāzas nemaz nebija sākušās. Drīzāk runa gāja par pirmskāzu periodu.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

  


Grāmatu “Savādais atgadījums ar suni naktī” lasīju pirms vairākiem gadiem. Sižetu biju piemirsusi, bet to, ka grāmata atstāja spēcīgu iespaidu, atcerējos gan. Tajā stāstīts par 15 gadus vecu zēnu Kristoferu, kas sirgst ar autismu. Lai izprastu, kā jūtas, domā un darbojas šādi cilvēki, nolēmu uz izrādi aizvest dēlu, jo pierunāt izlasīt grāmatu, man neizdevās.

Kristoferam nepatīk, ja kāds svešais viņam pieskaras. Arī saspringuma brīžos viņš ir neprognozējams – var sākt kliegt, īdēt, sist vai arī mesties četrrāpus, savelkoties čokurā. Lai gan Kristoferam piemīt ģenialitāte matemātikā, fizikā un astronomijā, savādās uzvedības dēļ viņam nākas mācīties speciālajā skolā kopā ar garīgi slimiem bērniem.

Izrāde iesākas ar pavisam nelāgu atgadījumu – nogalinātu kaimiņu suni. Tā kā Kristofers tiek nepamatoti apvainots šajā noziegumā, viņš nolemj uzsākt izmeklēšanu, lai atrastu vainīgo. Jo Kristofers dziļāk rok, jo vairāk atklājas ar viņu saistītu notikumu virkne, kas iepriekš tikusi turēta slepenībā.

Kopumā izrāde dinamiska un tehnoloģiski pārbagāta, jo ik pa laikam videoprojekcijās tiek attēlota Kristofera domu gaita. Skatuves noformējums vienkāršs, bet efektīvs, - līdzinās melnbaltam optiskās mākslas darbam ar lineāru rūtojumu, kas nepieciešamības gadījumā tiek izgaismots.

Īpaši vēlējos izcelt epizodes, kas mani uzrunāja visvairāk:

1. iešana pa kaimiņu mājām  (cilvēkiem uz muguras māju numuri);

2. kosmonauta pastaiga zvaigžņotajā visumā;

3. noslēptās grāmatas meklēšana (kustību daudzveidība);

4. uzdevuma atrisinājuma pierādīšana (domāju, ka manam dēlam vajadzēja krietni vien piepūlēties, lai saprastu, kaut arī viņš mācās matemātikas novirziena skolā).

Izrādes beigās pēc izcili nokārtota A līmeņa matemātikas eksāmena Kristofers vairākas reizes jautā: “Vai tas nozīmē, ka es varu sasniegt visu?”, bet atbilde neseko, liekot skatītājiem izdomāt to pašiem. Es atbildi zināju: “Protams, ka sasniegsi, jo tu pierādīji, ka pāri saviem spēkiem vari izdarīt daudzreiz vairāk, nekā dažs labs veselais bērns!”

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

* Biju patiesā sajūsmā par izrādes scenogrāfiju līdz mirklim, kamēr uzzināju, ka tā ir nokopēta no Londonas izrādes.

* Ļoti traucēja rupjie vārdi. Likās, ka paši aktieri tos pasaka tikai tamdēļ, ka režisors licis. Tik atrauti tie bija no visa izrādes teksta. Pat līdzās man sēdošie bērni nesaprašanā saknosījās. 


Izrāde par pirmskara bērnību, kas diez vai domāta mūsdienu bērniem. Drīzāk senioriem, lai viņi pakavētos savās bērnības atmiņās, tāpat kā to dara Billes atveidotāja.

Uz izrādi atvedu mammu, bet bērnus gan uz to nevestu. Nacionālā teātra izrāde “Par mammām”, ko kopā ar bērniem redzēju pirms 7 gadiem, bija kudi aizraujošāka un mūsdienīgāka.

Ar interesi vēroju, kā niecīgais skatuves inventārs pārtop paralēlā stāstā. Taču tas ne visiem patīk. Piemēram, mana māte pieturas pie klasiskām vērtībām. Ja jābūt galdam, tad tam ir arī jābūt. Viņa uzskata, ka galdu nevar attēlot ar audeklu, kuru abos galos tur aktieri, kā šajā lugā.

Samocīts un neinteresants šķita izrādes sākums, kur pēc fotogrāfijām tika aprakstīti tuvākie radi. Nezinu kāpēc, bet uz izrādes beigām pieķēru sevi pie domas, ka nedaudz jau ievilcies.

Izrādē patika aktieru saspēle, atraktivitāte un enerģija, kas burtiski kūsāt kūsāja. Bet visu stāstījumu veiksmīgi papildināja dzejas rindas un dziesmu fragmenti.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

Gunāra Priedes lugu “Zilā” biju lasījusi vidusskolas laikā. Kaut arī galveno sižeta līniju atcerējos pat pēc 30 gadiem, tik un tā izrādi vēlējos redzēt, jo Gunārs Priede manā atmiņā palicis kā viens no labākajiem padomju laika dramaturgiem.

 

Nedaudz par katru personāžu

Rasma jau veselu gadu aprūpē savu divdesmitgadīgo dēlu Juri, kurš cietis autoavārijā. Viņa pārdevusi mašīnu un māju (padomju laikā tā skaitījās liela bagātība, jo ar parasta strādnieka algu ne ko tādu nebija iespējams nopelnīt), lai spētu nomaksāt izīrēto māju Gruzijas kalnos. Pēc vīra nāves dēls viņai bija kļuvis par galveno dzīves mērķi. Vai tas nav paradoksāli, ka to laiku, ko viņa neveltīja savam dēlam bērnībā, viņai nācās “atstrādāt” tagad?

Juris līdz avārijai dzīvoja bezrūpīgu dzīvi, jo vecāki bija pietiekami turīgi un nekas netrūka. Tusiņi un iedzeršana bija kļuvuši par viņa ikdienu, jo jau no 10 gadu vecuma vecāki puisim ļāva dzīvot pēc sava prāta. Un šai vieglprātīgajai uzdzīvei pēkšņi tika pielikts trekns punkts, jo, būdams pie stūres alkohola reibumā, Juris nogalināja trīs cilvēkus, tai skaitā arī tēvu. Tagad no dienas uz dienu viņu mocīja vainas apziņa. Lai kaut cik aizmirstos, Juris sāka lasīt latviešu tautasdziesmas. Visvairāk viņu interesēja, ko mūsu senči sacerējuši par zilajām govīm.

Linda – dažus gadus vecāka par Juri. Viņa atbraukusi pie puiša uz Gruziju (kopā ar Vidvudu), jo it kā Juri mīlot. Tikai nekādi nevarēju saprast, ar ko tad īsti Juris Lindu ir aizķēris. Varbūt tas drīzāk bija mantisko labumu dēļ, jo, kā Linda pati teica, viņa meklējot savam dēlam tēvu, kas spētu viņus nodrošināt.

Vidvuds – vieglprātīgs mākslinieciskas dabas vīrietis tipiskajā āža vecumā, kas divas reizes šķīries no ģimenes. Uz Gruziju atbraucis ar divreiz jaunāko Lindu, bet, apreibis no kalnu skaistuma, kanti sāka sist Rasmai.

 

Par ko tad īsti luga ir?

Par nelāgu iznākumu un pārpratumiem, kas var piemeklēt ikvienu, ja radusies situācija netiek pārrunāta pašā sākumā, tai vietā pieņemot pārsteidzīgus un vienpersoniskus secinājumus.

Kāds sakars lugai ar zilo govi, to var uzzināt izrādes laikā.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Nemāku dzīvot pēc principa - gan jau kaut kā.