„Romeo un Džuljeta”, Latvijas Nacionālā opera un balets22.05.2015.

Skaista baleta izrāde ar izjustu un smalki pārdomātu horeogrāfiju un mūziku. Ļoti patika, kā dejās un kustībā tika parādīta mīlestība dažādos vecumos. Džuljetas mātes un tēva deja atspoguļoja ilgstoši kopā dzīvojoša pāra attiecības, stabilitāti, kā arī savstarpējo uzticību un atbalstu. Agresīvais Džuljetas brālēns Tibalts un kurtizāne savā dejā izpauda seksualitāti, brutalitāti un pakļaušanos. Savukārt Romeo un Džuljeta izdejoja jaunību, nevainību, maigumu un pirmo iemīlēšanos.

Ļoti pārliecinoši nostrādātas paukošanās ainas. Bija nedaudz bail, ka tik mākslinieki nekļūdās.

Uz izrādi aizgāju kopā ar sešpadsmitgadīgo meitu. Mūs abas ne mirkli nepārņēma garlaicības sajūta.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Aktrise Marija Bērziņa Mollijas lomu nospēlēja lieliski. Nesaprotu, kā viņa spēja iegaumēt tik apjomīgu, brīžiem pat murgainu tekstu, jo monoizrādes ilgums 1 stunda 35 minūtes. Un mani nemaz neizbrīnīja fakts, ka sievietes haotisko domu autors ir vīrietis (Džeimss Džoiss). Tikai vīrietis, kurš ņēmis vērā psihologu spriedelējumus, iedomājas, ka sieviete līdzīgi vāverei, kas lēkā no koka uz koku, spējīga no vienas tēmas pārslēgties uz otru un tad atgriezties atkal atpakaļ. Nesaprotu, vai tiešām, piemēram, mājas uzkopšanas laikā, sieviete spējīga domāt tik daudzpusīgi - par vīra uzvedību, par dzeju un mūziku, par saviem mīļākajiem, par sadzīves problēmām, par bērniem. Tādā gadījumā jau nav brīnums, ka kādu dienu problēmām piebāztā sievietes galva sāk nežēlīgi sāpēt un prasa uz vulkānisku histērijas izvirdumu.

Pirms biļešu iegādāšanās palasīju atsauksmes. Tās bija labas. Izrādei piešķirtas pat divas balvas. Tas manā skatījumā arī bija rādītājs. Diemžēl jau pirmajās 15 minūtēs sapratu, ka izrāde nav priekš manis. Vīrs paspēja pat divas reizes iemigt. Kad izrādes vidū aktrise uz mirkli nogāja no skatuves, viena sieviete to izmantoja, izšmaucot no zāles laukā. Domāju, ka lielākā daļa skatītāju uz viņu noraudzījās ar nelielu skaudību, jo zālē palikušajiem (it sevišķi vīriešiem!) bija vēl jāiztur ilgāk par pusstundu.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

   

 

Par Nacionālā teātra Jauno zāli ne pārāk labus vārdus teicu, aprakstot izrādi “Pieaugušie”. Šoreiz pievērsu uzmanību uz skatuves esošajām divām kolonnām. Iespējams, ka kādā no izrādēm tās skatītājiem traucē pārredzēt notiekošo. Un vēl – vai tiešām līdzās kolonnai, kas atrodas kreisajā pusē, ierīkota kanalizācijas caurule?! Mēģināju saprast, vai tā pieder pie izrādes iekārtojuma vai ir īsta. Sliecos vairāk uz otro variantu. OOO! Cik moderni (ar sarkasmu)! Jūtos kā pagrabā. Tad jau nav brīnums, ka mūsdienās cilvēki nākšanu uz teātri vairs neuztver kā svētkus. Arī apģērba ziņā. Vairs jau nav daudz atlicis, lai te sāktu tirgot popkornu!


Izrāde man nešķita tik interesanta, kā iedomājos, izlasot tās virsrakstu. Smieklīgas situācijas mijās gan ar garlaicīgiem (TV vadītājas monologi), gan arī paredzamiem mirkļiem.

18 gadus laulībā nodzīvojis itāļu pāris piekrīt piedalīties TV šovā, publiski izrādot savstarpējās nesaskaņas un uzskatu atšķirības. Patiesībā šis šovs ir kā atspēriena punkts sievas pārvērtībām un abu laulāto attiecību izmaiņām. Izrādes noslēgumā gan īsti nesapratu, kā šīs pārmaiņas ietekmēs abu laulāto turpmāko (kop)dzīvi. Kā vairumā darbos, autors dod vaļu skatītāja fantāzijai. Man nekad nav paticis, ka izrādes vai filmas turpinājums jāizdomā pašai. Tas, galu galā, nav mans sacerējums.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

   

Izcila un aizraujoša izrāde. Stāsts par astoņiem bijušajiem klasesbiedriem. Visas izrādes laikā tiek meklēta atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: "Vai tas, ko katrs dzīvē vēlējies sasniegt, būdams jaunietis, ir piepildījies 12 gadus pēc skolas beigšanas?" Lai labāk izprastu katra klasesbiedra dzīvi, tiek izspēlētas gan tagadnes, gan pagātnes (skolas) situācijas.

Pēc izrādes palika mazliet skumji, jo tā lika man atcerēties savu jaunību un skolas laiku (skolu pabeidzu pirms 27 gadiem). Pat asara notecēja. Arī man bija sapņi… Nekādi lielie tie padomju laikā nevarēja būt. Ne par ārzemēm tolaik sapņojām (robežas bija slēgtas), ne par saviem biznesiem (tādi neeksistēja), ne par lielām naudām (visiem tolaik bija daudz maz vienādas algas). Bet vienu gan es zināju, – ja man būs ģimene, tad tā būs mana vislielākā vērtība.

Kaut kur biju lasījusi, ka izrāde vairāk domāta 30-gadniekiem, tāpēc biļeti nenopirku savai 16-gadīgajai meitai. Pēc izrādes noskatīšanās to nožēloju, jo domāju, ka arī viņai būtu bijis interesanti.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

Tagad pateikšu dažus vārdus par Nacionālā teātra piebūvi – Jauno zāli. Šajā zālē biju pirmo reizi. Iepriekš par to kā par telpu biju dzirdējusi diezgan sliktas atsauksmes.

1. Vispirms jau pārsteidza režģotās metāla kāpnes, kas veda uz šo teātra piebūvi. Iedomājos, kā izskatītos, ja pa tām kāptu glauna dāma augstpapēžu kurpēs (papēdis iestrēgst režģu caurumā), tērpusies kažokādas mētelī. Tāds sirreāls paskats, jo pa tādām metāla kāpnēm parasti jākāpj, ja pa sētas durvīm, tas ir, noliktavas durvīm no lielveikala jāiznes iegādātā lielgabarīta prece.

2. Kad izrāde sākās, noskaņu papildināja lietus radītais troksnis. Ja iepriekš nebūtu zinājusi, ka Jaunajai zālei ir slikta skaņas izolācija, domātu, ka tas ir skaņas efekts.

3. Kafejnīcā (ja to tā var nosaukt) glaunā baroka stila lustra piekarināta pie metāla stalažām. Manuprāt, izskatās bezgaumīgi. Labi – par māksliniecisko gaumi nestrīdēšos. Varbūt esmu vecmodīga.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kad cilvēku māc skumjas, bieži vien zīmējumos viņš attēlo sevi alegoriskā veidā. Ne velti psihologi pēc zīmējuma spriež par esošajām problēmām.