Luga iesākas ar jaunas sievietes Esteres pašnāvības mēģinājumu, ko kaimiņiem laimīgā kārtā izdodas novērst. Tālākā lugas gaita norisinās vienas diennakts ietvaros. Šajā laikā Esterei iespēja vairākkārtīgi tikties ar abiem savas dzīves galvenajiem vīriešiem, lai noskaidrotu savstarpējās attiecības.

Pirms 10 mēnešiem viņa pameta savu turīgo, nosvērto vīru Viljamu, kas strādā par tiesnesi, lai saietos ar bezatbildīgo dzērāju Frediju, kas dievina krogus apmeklējumus, golfa spēles un nevēlas uzņemties atbildību.

Izrāde liek padomāt, cik būtiska ir divu kopā dzīvojošu cilvēku savstarpējā emocionālā, intelektuālā un interešu saskaņa. Ar ko mīlestība atšķiras no kaislīgas aizraušanās?

Manuprāt, visas likstas ar Esteri sākušās no bezdarbības. Kad nav izglītības, nav darba un nav bērnu, par kuriem rūpēties, tu paliec atkarīga no līdzās esošā vīrieša. Un lai cik tas nebūtu skumji, - ar laiku kļūsti garlaicīga gan viņam, gan pati sev.

Izrādes noslēgumā skan patiesa frāze: “Nekad nav par vēlu visu sākt no sākuma.”

Atkāpe, kas attiecas uz izrādi

1. Kad noskatījos izrādi, galvā uzplaiksnīja situācijas līdzība ar Blaumaņa “Purva bridējs”, kur Kristīne, tāpat kā šajā lugā Estere, bija starp diviem nezināmajiem – bagāto un nabago.

2. Pēc izrādes palika vairāki neatbildēti jautājumi:

* Kāpēc 12 kopdzīves gadu laikā Esterei un Viljamam nebija bērni?

* Kāpēc Esteres kaimiņš – ārsts – pabijis cietumā?

Atkāpe, kas attiecas uz jaunās zāles piebūvi

Kāpēc ēkā uz 90 skatītājiem ir ierīkotas tikai trīs tualetes – katrā stāvā pa vienai un pie tam abiem dzimumiem kopā?

Trīs draugu savstarpējais kašķis sākas tad, kad viens no viņiem – Seržs – nopērk 30 000 eiro vērtu baltu gleznu ar baltām svītrām. Marks viņu mēģina pārliecināt, ka tas ir “sūds”, bet Ivans, būdams tolerants, lavierē starp abiem draugiem, cenzdamies strīdu izlīdzināt. Tomēr tā baltā glezna draugus neliek mierā visu izrādes laiku.

Bet varbūt vainīga nemaz nav glezna? Varbūt 15 gadus ilgajās draugu attiecībās iestājusies krīze, jo viņi negrib vai arī vairs nemāk viens otru pieņemt tādu, kāds tas ir.

Savdabīgs akcents izrādes laikā ir bungu ritmi, kas paspilgtina situācijas, aktieru domas un brīžiem pat uzbāzīgi pārdārdina runātāja teikto.

Par abām māsām – vijolnieci Kristīni Balanas un čellisti Margaritu Balanas – uzzināju pirms kāda gada vai diviem, kad pavisam nejauši, “pāršķirstot” ar pulti TV programmas, uzgāju raidījumu, kur tika stāstīts par talantīgajām latviešu mūziķēm. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc uz šo koncertu iegādājos biļeti.

Koncerts sadalīts divās daļās.

Pirmajā daļā skan Johanesa Brāmsa mūzika, kurai īsti nav saistības ar kino, jo tā uzrakstīta tad, kad vēl kino nemaz nav bijis. Tas ir stāsts par cilvēka dzīves posmiem (dzimšana, jaunība, briedums, nāves priekšnojautas), kas papildināts ar video projekcijām. Neteiksim, ka biju sajūsmā par šo mūziku, jo arī 100 un vairāk gadus vecās grāmatās ir lasāmgabali, kas šķiet novecojuši un ne tik saistoši mūsdienām.

Otrā daļa gan izraisīja sajūsmu, jo tā patiešām tika veltīta kino. Tik emocionāli, piesātināti un virtuozi, ka vienā brīdī spēja mani pat saraudināt.

Brīžiem koncerta laikā aizvēru ciet acis, lai manas sajūtas, ko uztvēru ar dzirdi, nespētu ietekmēt tas, kas tika rādīts uz ekrāna.

Sirreāla pasaka pieaugušajiem par vieglprātīgu dēkaini Pēru Gintu, kas alkst pēc piedzīvojumiem tālās zemēs un, būdams vājas gribas cilvēks, viegli iesaistās jaunās attiecībās ar sievietēm. Ik pa laikam līdzās galvenajam varonim izrādē parādās divi būtiski personāži. Viens no tiem – briedis, kas, manuprāt, asociējas ar Pēra Ginta sapņiem un darbojas kā vīrieša dzinējspēks. Otrs - Nāve, kas attēlota kā komiskais varonis, kura parādīšanās uz skatuves izraisa nevis satraukumu, bet smieklus. Un lai cik tas nešķistu dīvaini, Nāve palīdz atrisināt sarežģītās situācijas, kurās Pērs Gints spējis iekulties.

Baletu noskatījos ar aizrautību gan patīkamās mūzikas, gan spilgto skatuves tēlu dēļ. Domāju, ka manas emocijas paspilgtināja arī tas, ka esmu apmeklējusi Edvarda Grīga muzeju un pabijusi Norvēģijā pie Troļļu sienas, kur abās ceļa pusēs slejas augsti, pelēcīgi kalni, radot iespaidu, ka esi starp tiem iespiests. Tieši tādu pašu Troļļu sienu saskatīju arī skatuves noformējumā, jo abās skatuves pusēs slējās tumši pelēks fons. Baleta spožākā aina arī saistīta ar troļļiem. Skatītājus patīkami šokēja ne tikai troļļu vizuālais izskats, bet arī orķestra un kora kopīgais skanējums.

Noslēgumā uzdevu sev jautājumu: “Kāds bija izrādes vēstījums?” Un tad es iedomājos, ka patiesībā Pērs Gints ir mūsu pašu Sprīdītis, kas nonāk pie atziņas, ka laime ir tur, kur mājas un, kur tevi mīl un gaida. Tikai viens to saprata esot vēl jauns, bet otrs - sirmā vecumā.