Tautas deju kolektīvu lielkoncerts Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt”

Skolēnu dziesmu un deju svētku lieluzvedumu Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt” skatījos pa televizoru. Protams, ka no lielkoncerta tiek gaidīts nevis katra dejotāja atsevišķais sniegums, bet kopskats. Skatoties pa TV tuvplānus, šķita, ka tāds balagāns vien ir. Diemžēl ne visu deju kopskats bija izdevies. Zinu, ka puišu deja ar šņorēm ir ļoti interesanta, bet kopskatā tā neveidoja nekādus rakstus un tāpēc ne pēc kā neizskatījās. Ļoti patika atveidotie lietus pilieni, it kā irstošais adījums, ritošais kamols, neregulārie krāsainie apļi un, protams, latvju ornamentika ar krāsu maiņu. Bet vislielākā kulminācija, manuprāt, bija garā pupa. Tā bija lieliska! Tikai nesapratu, kāpēc uz koncerta beigām starp dejotājiem parādījās futbolisti? Kāds viņiem sakars ar tautiskumu un varavīksni?

Vēl šķita dīvaini, ka skanēja vairākas viena autora, respektīvi – Kaupera, dziesmas. Vai tiešām viņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura mūzikas pavadījumā var dejot? Un arī šajā koncertā pamanīju latviešu dziesmai raksturīgo – mūziku dzirdēt var, bet vārdus saprast nevar. Vietām tie jāpiedomā pašam.

Vēlāk uzzināju, ka lielkoncerta laikā lijis. Tādā gadījumā cepuri nost bērnu priekšā, jo pa TV neko tādu nevarēja manīt.

 

Noslēguma koncerts "Manā dziesmā Tu…" Mežaparka lielajā estrādē

Arī šo koncertu skatījos pa televizoru. Patika. Bija mirkļi, kad emocijas acīs ieripināja arī pa kādai asarai. Vienīgais, kas šķita nepieņemami - histēriskais jauniešu pūlis noslēgumā. Izklausījās, ka sajūsmu saucienus pārtrumpoja baiļu kliedzieni, jo puiši laistījās ar ūdeni un mētājās ar to, kas pa rokai. Tuvplānā varēja redzēt, kā meitenes aizklāj galvas, lai piesargātos. Kad Kaupers otro reizi iesāka dziedāt “Manu dziesmu”, koristi vēl joprojām bija azrāvušies ar bļaušanu. Dziesma pavisam negribēja skanēt. Manuprāt, nobeigums dēļ šī jampadrača izskatījās nožēlojams un nekontrolējams.

No mūsu ģimenes koncertu klātienē baudīja dēls. Atbrauca mājās sajūsmā.


Latviska, krāšņa un līdz sīkumiem pārdomāta izrāde. Blaumaņa teksts papildināts ar izcilu aktierspēli un smieklīgiem sīkumiem. Vienā vārdā – lieliski. Noteikti ir vērts redzēt.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Skaista baleta izrāde ar izjustu un smalki pārdomātu horeogrāfiju un mūziku. Ļoti patika, kā dejās un kustībā tika parādīta mīlestība dažādos vecumos. Džuljetas mātes un tēva deja atspoguļoja ilgstoši kopā dzīvojoša pāra attiecības, stabilitāti, kā arī savstarpējo uzticību un atbalstu. Agresīvais Džuljetas brālēns Tibalts un kurtizāne savā dejā izpauda seksualitāti, brutalitāti un pakļaušanos. Savukārt Romeo un Džuljeta izdejoja jaunību, nevainību, maigumu un pirmo iemīlēšanos.

Ļoti pārliecinoši nostrādātas paukošanās ainas. Bija nedaudz bail, ka tik mākslinieki nekļūdās.

Uz izrādi aizgāju kopā ar sešpadsmitgadīgo meitu. Mūs abas ne mirkli nepārņēma garlaicības sajūta.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Aktrise Marija Bērziņa Mollijas lomu nospēlēja lieliski. Nesaprotu, kā viņa spēja iegaumēt tik apjomīgu, brīžiem pat murgainu tekstu, jo monoizrādes ilgums 1 stunda 35 minūtes. Un mani nemaz neizbrīnīja fakts, ka sievietes haotisko domu autors ir vīrietis (Džeimss Džoiss). Tikai vīrietis, kurš ņēmis vērā psihologu spriedelējumus, iedomājas, ka sieviete līdzīgi vāverei, kas lēkā no koka uz koku, spējīga no vienas tēmas pārslēgties uz otru un tad atgriezties atkal atpakaļ. Nesaprotu, vai tiešām, piemēram, mājas uzkopšanas laikā, sieviete spējīga domāt tik daudzpusīgi - par vīra uzvedību, par dzeju un mūziku, par saviem mīļākajiem, par sadzīves problēmām, par bērniem. Tādā gadījumā jau nav brīnums, ka kādu dienu problēmām piebāztā sievietes galva sāk nežēlīgi sāpēt un prasa uz vulkānisku histērijas izvirdumu.

Pirms biļešu iegādāšanās palasīju atsauksmes. Tās bija labas. Izrādei piešķirtas pat divas balvas. Tas manā skatījumā arī bija rādītājs. Diemžēl jau pirmajās 15 minūtēs sapratu, ka izrāde nav priekš manis. Vīrs paspēja pat divas reizes iemigt. Kad izrādes vidū aktrise uz mirkli nogāja no skatuves, viena sieviete to izmantoja, izšmaucot no zāles laukā. Domāju, ka lielākā daļa skatītāju uz viņu noraudzījās ar nelielu skaudību, jo zālē palikušajiem (it sevišķi vīriešiem!) bija vēl jāiztur ilgāk par pusstundu.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

   

 

Par Nacionālā teātra Jauno zāli ne pārāk labus vārdus teicu, aprakstot izrādi “Pieaugušie”. Šoreiz pievērsu uzmanību uz skatuves esošajām divām kolonnām. Iespējams, ka kādā no izrādēm tās skatītājiem traucē pārredzēt notiekošo. Un vēl – vai tiešām līdzās kolonnai, kas atrodas kreisajā pusē, ierīkota kanalizācijas caurule?! Mēģināju saprast, vai tā pieder pie izrādes iekārtojuma vai ir īsta. Sliecos vairāk uz otro variantu. OOO! Cik moderni (ar sarkasmu)! Jūtos kā pagrabā. Tad jau nav brīnums, ka mūsdienās cilvēki nākšanu uz teātri vairs neuztver kā svētkus. Arī apģērba ziņā. Vairs jau nav daudz atlicis, lai te sāktu tirgot popkornu!


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.