123

1. diena

...– Veclaicene – Vana-Vastsellina – Meremäe – Piusa – Vȁrska – Ilumetsa Tartu

 

APRAKSTS UN ATTĒLS

 

 

NOVĒRTĒJUMS

 


No Rīgas līdz Veclaicenes robežpunktam apmēram 170 km.

 

 


No Veclaicenes robežpunkta pa ceļu E77 jābrauc apmēram 10 km līdz Misso. Pēc 10 km jāiegriežas pa kreisi uz Vastseliina ceļa, bet pēc apmēram 15 km jānogriežas pa labi un jābrauc apmēram 6 km uz Vana-Vastsellina. Kopā 41 km.

 

Vieta skaisti iekopta, taču apmeklētāji bija tikai daži. Varbūt tāpēc, ka nedēļas vidus, bet iespējams, ka karstā vasaras dienā cilvēki izvēlas atpūsties savādāk.

Līdzās ceļam atrodas gara Neuhausen māja (pirmajā fotogrāfijā kreisajā pusē), kurā iekārtojies muzejs. Mēs iekšā negājām. Pretējā ceļa pusē atrodas amatnieku māja un neliela kafejnīca. Paēst kārtīgi nevar, tāpēc panašķojāmies ar saldējumu.

Auto stāvvieta atrodas aiz abām celtnēm ceļa labajā pusē.

Vana-Vastselīnas bīskapa pils vēsture aizsākās 14. gadsimtā. Līdz 17. gadsimta beigām pils bija spēcīgs robežcietoksnis starp Krieviju un Eiropu. To pilnībā iznīcināja 1702. gadā Ziemeļu kara laikā. Pēc tam pils netika atjaunota.

Līdzās pilsdrupām tek Igaunijas straujākā upe - Piusu. Te sākas pargājienu takas (3 km un 15 km).

 

http://www.vastseliina.ee/linnus/index.php?lang=lv&Itemid=161

 

Pilsdrupas kā jau drupas. Uzkāpām atjaunotajā ziemeļaustrumu tornī, lai paskatītos uz apkārtni no augšas.

Pa kalnā ierīkotām kāpnēm nokāpām lejā līdz līkumainajai Piusas upei. Pasēdējām uz tiltiņa, kamēr bērni bradāja pa seklo upīti un izbaudīja mīksto ūdensaugu „tepiķi”. Nemaz neticās, ka šī miermīlīgā upīte pavasarī kļūst par straujāko Igaunijas upi, kuru iecienījuši ūdenstūristi. Piusas upes ūdens enerģiju savulaik izmantoja vienpadsmit ūdensdzirnavu darbināšanai.

 

 

Domājām, ka varēsim aiziet līdz Igaunijas augstākajam devona laikmeta smilšakmens atsegumam - Herme (nogāze 43 m) jeb Keldre mūrim. Kopumā senlejas aizsargājamā teritorijā ir 14 smilšakmens atsegumu jeb mūru, kuru augstums 6 - 30 m. Muzeja darbinieces pateica, ka līdz Herme jābrauc ar mašīnu vairāk kā 10 km, tāpēc no šī pasākuma atteicāmies.

 


No Vana-Vastsellina līdz Meremäe 11 km.

Meremäe kalns atrodas 203 m virs jūras līmeņa. No skatu torņa labos laikapstākļos redzams Pleskavas ezers.

 

Gribējām uzkāpt skatu tornī, diemžēl kāpnes nolauztas. 

Līdzās skatu tornim uzstādīts savdabīgs Saules pulkstenis. Kad atbraucu mājās, internetā sameklēju informāciju. Iespējams, ka tas ir analemmatiskais saules pulkstenis, kuram stundu atzīmes novietotas uz elipses. Savukārt mēnešu nosaukumi novietoti īpašā secībā un attālumos, kas, tāpat kā visa pulksteņa ģeometrija, ir pieskaņoti vietas ģeogrāfiskajam platumam un garumam. Es tikai nesapratu, kāpēc šim Saules pulkstenim nav uzrādīti visi mēneši. Vai tāpēc, ka ziemas mēnešos nav saules?


No Meremäe caur Obinitsa līdz Piusas smilšakmens alām 15 km.

Piusas smilšakmens alas

Piusa koobaste külastuskeskus (Külastuskeskus, Piusa küla, Orava vald, Põlva maakond)

http://www.piusa.ee

     

Piusas alas atrodas mežā līdzās Piusas dzelzceļa stacijai. Te vairāk kā 40 gadu garumā (1922.–1966.) ieguva baltās silikāta smiltis, kas tika izmantotas stikla darināšanā. Piusas smilšakmens alas raka bez tehnikas palīdzības. Cilvēki darbā izmantoja tikai cērtni.

Šobrīd dažas alas jau iegruvušas. Pieejama tikai viena ala, kurā var ieiet pa speciālām muzeja durvīm gida pavadībā. Vēl viens iemesls, kāpēc alās nevar iet – tās ir aizsargājamas, jo ir viena no lielākajām sikspārņu ziemošanas vietām Austrumeiropā.

No muzeja 1,4 km garumā gar smilšu karjeru cauri mežam ierīkota pastaigu taka.

 

Galvenajā ēkā atrodas informācijas bloks un kafejnīca. Ēkas jumts, skatoties no augšas, atgādina sikspārni. Ja to iepriekš zin, tad pa kāpnēm uzkāpjot uz jumta, var pamanīt.

Vispirms galvenajā ēkā noskatījāmies filmu par Piusas smilšakmens alām un par sikspārņiem. Cik atceros, filmas valodu varēja izvēlēties. Tā kā apmeklētāju gandrīz nebija, pēc filmas gide mūsu ģimeni aizveda līdz speciālajai ieejai vienā alā. Šī ieeja parasti tiek slēgta ciet. Kad iegājām alas muzejā, katram tika iedots pleds, jo te ir vēss.

Gide krievu valodā pastāstīja, ka pirms dažiem gadiem alas nav bijušas slēgtas. Tajās iekšā gājuši cilvēki, skrāpējuši vārdus uz sienām un organizējuši pat kaut kādus rituālus. Vairākas alas iegruva, tāpēc drošības apsvērumu dēļ visas alas tika aizmūrētas vai noslēgtas. 

Pēc alas apmeklējuma nolēmām pastaigāties pa meža taku. Galugalā 1,4 km nav daudz. Smilšainā karjera saulē izskatījās fantastiski. Tik dzeltenu un tīru smilšu plašumu redzēju pirmo reizi. 

  

 

Taka noslēdzas pie dzelzceļa stacijas, kurā iekārtota keramikas darbnīca un veikaliņš. Gide stāstīja, ka nākotnē ieplānots, ka reizi dienā (varbūt brīvdienās?) līdz šai stacijai kursēs speciāls vilciens.

Pēc pastaigas sagribējās papusdienot. Kafejnīcā nekāda lielā izvēle nebija – tikai pankūkas. Diemžēl padārgas un nevisai garšīgas.

Informācijas mājā pieejama spēle ar metāla cilvēciņiem un vagoniņiem. Tie vispirms ir jāizņem laukā no savām vietām. Pēc tam, iekļaujoties noteiktā laikā, cilvēciņi  un vagoniņi jāsaliek atpakaļ. Pie tam vagoniņus jāieliek pareizā secībā. Likšanas secību var redzēt uz neliela ekrāniņa spēles priekšpusē. 


Caur Orava līdz Vȁrska 30 km.

Vȁrska atrodas pie pašas Krievijas robežas, blakus Verskas līcim, kas ietilpst Peipusa ezera sistēmai piederošajā Lemmijervā.

Vȁrskā 1967. gadā tika veikti pirmie minerālūdens urbumi. Pilsēta kādreiz bija populāra kūrortvieta, kurā darbojās sanatorijas, kas piedāvāja ārstniecisko dūņu procedūras.

Apkārt ezeram, sākot no ģimnāzijas, izveidota 5 km gara pastaigu taka. Vȁrskā atrodas Setu etnogrāfiskā sēta.

 

Iebraucām benzīntankā, lai pajautātu, kur atrodas ģimnāzija un pastaigu taka. Vai nu vietējie paši nezināja vai arī nemācēja izstāstīt. Neatradām, kaut arī ezeru redzējām.

Pie ceļa atrodas Setu etnogrāfiskā sēta un arī ēstuve. Pieņemu, ka šī ēstuve ir labāka par Piusas alu muzejā esošo pankūku kafejnīcu.

Setu etnogrāfiskajā sētā iekšā negājām. Tā nav tik liela un arī mājdzīvnieku barošana mūsu bērnus vairs nepiesaista.

 


No Vȁrska līdz Ilumetsa meteorīta krāterim 15 km.

Aiz koka „vārtiem” sākas meža taka ar koka skulptūrām. Taka aizved līdz meteorīta krāterim, ko senāk vietējie dēvējuši par Elles bedri. Krāteris izveidojies pirms 6000 - 7000 gadiem. Tā izpēte aizsākās 20. gadsimta 30.-to gadu beigās.

 

Lai nokļūtu līdz krāterim, jāšķērso dzelzceļš un nākamajā krustojumā jānogriežas pa kreisi. Norāde tāda maza un nedaudz „apsūbējusi”. Pa grants ceļu jānobrauc neliels gabaliņš, līdz labajā pusē ieraugāma liela velna skulptūra.

Līdz krāterim iet meža taciņa, kas izveidota no koka dēlīšiem. Lai pastaiga nebūtu garlaicīga, gar taciņu izvietotas koka skulptūras. Kad aizgājām līdz takas galam, bērni ieraudzīja meteorīta krāteri un sāka skaļi smieties. Viņi teica, ka ar tādām bedrēm pilns mūsu mežs. Bijām vīlušies, jo cerējām ieraudzīt milzīgu meteorīta krāteri – vismaz tādu kā Sāremas salā.  Iepriekš biju lasījusi, ka Ilumetsa meteorīta krāterim diametrs vaļņa augstākajos punktos sasniedz 80 m, bet dziļums - 12 m. Krātera dibenu klāj līdz 2,5 m bieza kūdras kārta. Kaut kā neizskatījās tā bedre tik liela. 

Atpakaļceļā mūs sagaidīja lielāks pārsteigums – ieraudzījām odzi. Bērni to brīvā dabā nekad nebija redzējuši, tāpēc nomierinājāmies, jo savs labums šai pastaigai arī bija.

 

 


Līdz Polvai apmēram 35 km. Tālāk līdz Tartu apmēram 50 km.

Viesnīcu Tartu uz vienu nakti caur interneta saiti booking.com (latviešu valodā) pasūtīju jau iepriekš.

 

 


 

 


 

 

123

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

 

   

interesanti

 

    

superīgi

 

  

slikti;

nav vērts redzēt

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantoti izdevniecības „Jāņa Sēta” un Google maps karšu fragmenti.

 

 

 

Vana-Vastselīnas bīskapa pilsdrupās var uzkāpt tornī. Lai ceļotājus torņa augšā nepārsteigtu nelūgti viesi, uz kāpnēm uzlikts brīdinājums.

 

 

Vasarā pa Piusas upīti var bradāt basām kājām, bet pavasaros, straujo krāču dēļ, to iecienījuši ūdenstūristi.

 

 

Piusas smilšakmens alu informācijas ēkā apmeklētājs pats var izveidot smilšu gleznu. Atliek vien iekustināt lielo sviru.

 

Turpat informācijas ēkā pieejama spēle ar metāla cilvēciņiem un vagoniņiem. Izskatās kā mākslas darbs.

 

 

 

 

Lotes zemē ieraugāmi interesanti izgudrojumi. Viens no tiem ir šis akordeons. Griežot kreisajā pusē esošo rokturi, akordeons izplešas, saraujas un izdveš vienveidīgas skaņas. Mēs darījām tā: es uz akordeona taustiņiem spēlēju meldiņu tāpat kā uz klavierēm, bet bērni grieza rokturi. Tā jau skanēja labāk.