Viņš šķērsoja mirdzošo pļavu, pārbrida pāri nelielam strautam un nonāca akmeņaina kalna pakājē. Kalna virsotnē atradās liela ligzda. Tā kā pūķītis bija piekusis, viņš nolēma, ka tā būtu lieliska guļvieta. Pēdējiem spēkiem viņš uzrāpās kalnā un ielīda ligzdā. Tur viena otrai līdzās gulēja trīs olas. Pūķītis pielika tām tuvāk lukturīti un vārgajā gaismiņā pamanīja, ka olas pēc krāsas līdzinās tai olai, no kuras viņš izšķīlies.

 

„Varbūt te dzīvo mani vecāki,” viņš nodomāja, nolika gaismas lukturīti uz ligzdas malas un piespiedies ciešāk visām trim olām, tai pat mirklī iemiga.

Pūķīti pamodināja asi dūrieni. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pāri pārliekušos lielu, spalvainu putna galvu.

„Ko tu dari manā ligzdā?” putns jautāja un pūķītim draudīgi pietuvināja savu kaula knābi.

„Es...,” minstinājās pūķītis. „Es pārnakšņoju ligzdā, jo domāju, ka te satikšu savus vecākus.”

Un tad pūķītis putnam izstāstīja, ka šobrīd mēro ceļu pie gudrās pūces, lai noskaidrotu, kas viņš ir, un kur ir viņa vecāki. Viņš, redz, esot izšķīlies no olas, kas pēc izskata līdzīga šajā ligzdā esošajām olām, tāpēc iedomājies, ka te varētu satikt savu mammu un tēti.

„Man tevi jāapbēdina, jo ligzda pieder man - ērglim,” noklausījies pūķīša stāstījumu, atbildēja putns. „Esmu tālu lidojis, bet tādu kā tu, redzu pirmo reizi. Tu nelīdzinies ne īsti putnam, ne dzīvniekam.”

„Tad varbūt tu zināsi, kur dzīvo gudrā pūce?” jautāja pūķītis.

„Tur!” ērglis savicināja lielos spārnus un norādīja uz smilšaino klajumu, kura vidū auga vientuļš, sauss koks.

Pirms šķiršanās ērglis no viena spārna izrāva spalvu un uzdāvināja to pūķītim.

„Gadījumā, ja būs vajadzīga palīdzība, spalva jāpalaiž pa vējam, un jau pēc dažām minūtēm es atlidošu,” teica ērglis.

Pūķītis atvadījās. Paņēmis spalvu un lukturīti, viņš izrāpās no ligzdas laukā.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

3 gadu vecumā meita ilgu laiku jūsmoja par dinozauriem. Atceros, kā izskraidīju visus Rīgas centra rotaļlietu veikalus, lai izpildītu viņas pasūtījumu. Tas bija 2002. gads, un tajā laikā dinozauri laikam nebija iecienīta rotaļlieta. Man kaut kā paveicās, jo vienā veikalā atradu vienīgo – vidēja lieluma auduma dinozauru. Meita to nodēvēja par Dinīti, un tā kļuva par vienu no mīļākajām meitas rotaļlietām. Dinītis tika ģērbts bēbja drēbēs un vadāts leļļu ratiņos.

Dinozaurs Dinītis

 

Tā paša gada vasarā noskatījāmies multeni „Šreks” (1. filma). Meita jūsmoja par pūķi, jo tas pēc izskata atgādināja dinozauru. Kad atgriezāmies mājās, pēc meitas lūguma man vairākkārtīgi ar rotaļlietām nācās izspēlēt ainu, kurā pūķis ir piesiets pie ķēdes. Pūķa lomu manā izrādē spēlēja dinozaurs Dinītis. Tā kā Šreka un Ēzeļa rotaļlietu mums nebija, tad Šreka lomu tēloja tīģerītis, bet Ēzelis bija kaķītis. Par pili izmantojām virtuves beņķi. Pie tā arī tika piesiets dinozaurs Dinītis.

 

Kādu reizi, kad gājām pastaigāties uz mežu, meita palūdza, lai izstāstu pasaku. Pie tam - pasaku par pūķīti. Nācās uz sitiena to izdomāt. Tā radās pasaka par pūķīti, kurš meklēja savus vecākus. Lai arī pasaku pirms vairāk kā 10 gadiem stāstīju vairākkārtīgi, meita to šobrīd vairs neatceras. Arī man vajadzēja krietni piepūlēt savas atmiņu šūnas, lai to atrestaurētu. Protams, ka kaut ko nācās nedaudz piedomāt arī no jauna.

Zīmējumi tapuši 2014. gada jūlijā.