Tā kā pūķītim pēc ilgās ceļošanas sāpēja kājas, viņš nolēma lūgt palīdzību ērglim. Pūķītis pameta gaisā ērgļa iedoto spalvu un noraudzījās, kā vējš to aiznes arvien tālāk un tālāk.

Jau pēc dažām minūtēm līdzās pūķītim nolaidās gaidītais putns. Pūķītis viņam izstāstīja, ko uzzinājis no pūces un pajautāja, vai ērglis viņu varot aiznest aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem mežiem līdz vecākiem.

„Es pats tur gan nekad vēl neesmu bijis. Ceļš uz turieni ir tāls. Būs jālido vairākas dienas un naktis,” atbildēja ērglis. „Vai izturēsi?”

Pūķītis piekrītoši pamāja ar galvu.

 „Naktī mums ceļu rādīs gaismas lukturītis,” pūķītis pavicināja lukturīti un uzrāpās ērgļa mugurā.

Viņi lidoja trīs dienas un trīs naktis. Šķērsoja vairākas jūras, kalnus un mežus, līdz sasniedza meklēto zemi.

Ērglis atstāja pūķīti pie akmens mūra, kas ieskāva milzīgu akmens pili, atvadījās un steigšus lidoja atpakaļ uz savu ligzdu. Viņš cerēja, ka trīs olu vietā viņu tur jau sagaidīs trīs mazi, čiepstoši spalvu kamoliņi. Pūķītis savukārt cerēja, ka pavisam drīz ieraudzīs savus vecākus.

Trīcošu sirdi pūķītis pa akmens mūra vārtiem iegāja pils pagalmā. Visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Arī ieejot vēsajā akmens pilī, nebija jaušamas nekādas dzīvības pazīmes.

Pūķītis skaļi iesaucās: „Vai te kāds ir?”

Dobja atbalss apstiprināja: „Ir, ir, ir...”

Pūķītis staigāja pa pili un virināja visas durvis pēc kārtas. Nevarēja taču būt, ka gudrā pūce viņu ir piemānījusi.

Pēc vairāku stundu neveiksmīgas meklēšanas, pūķītis nonāca pie metāla durvīm ar piekarināmo slēdzeni. Viņš tās raustīja un dauzīja, bet durvis nepadevās. Tās bija vienīgās durvis pilī, kuras nevarēja atvērt. Tad pūķītis krūtīs ievilka gaisu un pūta cik spēka. Karstā uguns liesma metālā izkausēja pamatīgu caurumu. Pūķītis caurumam pietuvināja gaismas lukturīti un ielūkojās tumšajā telpā. Pūķīša sirds sāka drudžaini dauzīties, līdzko viņš aiz metāla durvīm ieraudzīja divus tāda paša izskata dzīvniekus kā viņš, tikai daudz lielākus. Tad pūķītis atkal krūtīs ievilka gaisu un pūta, pūta, pūta, līdz uguns liesmu sacaurumotās durvis izgāzās.

Kad abi lielie pūķi no apkārt apvītajām auklām tika atbrīvoti, viņi pastāstīja, ka ir Pasaku valstības karalis un karaliene. Ļaunais burvis vēlējies iznīcināt Pasaku valstību, tāpēc nobūris visus iemītniekus par akmeņiem, nozadzis pūķiem olu, bet abus pūķus iespundējis cietumā.

Pūķītis apķērās ap kaklu abiem vecākiem un no prieka apraudājās. Viņš tik sen bija sapņojis par šo laimes mirkli, ka grūti bija tam noticēt.

Kad visi trīs pūķi iznāca no pils laukā, ļaunā burvestība bija zudusi. Pils pagalmā pulcējās visi Pasaku valstības iemītnieki un ar skaļām gavilēm apsveica mazo Pasaku valstības princi - pūķīti.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

3 gadu vecumā meita ilgu laiku jūsmoja par dinozauriem. Atceros, kā izskraidīju visus Rīgas centra rotaļlietu veikalus, lai izpildītu viņas pasūtījumu. Tas bija 2002. gads, un tajā laikā dinozauri laikam nebija iecienīta rotaļlieta. Man kaut kā paveicās, jo vienā veikalā atradu vienīgo – vidēja lieluma auduma dinozauru. Meita to nodēvēja par Dinīti, un tā kļuva par vienu no mīļākajām meitas rotaļlietām. Dinītis tika ģērbts bēbja drēbēs un vadāts leļļu ratiņos.

Dinozaurs Dinītis

 

Tā paša gada vasarā noskatījāmies multeni „Šreks” (1. filma). Meita jūsmoja par pūķi, jo tas pēc izskata atgādināja dinozauru. Kad atgriezāmies mājās, pēc meitas lūguma man vairākkārtīgi ar rotaļlietām nācās izspēlēt ainu, kurā pūķis ir piesiets pie ķēdes. Pūķa lomu manā izrādē spēlēja dinozaurs Dinītis. Tā kā Šreka un Ēzeļa rotaļlietu mums nebija, tad Šreka lomu tēloja tīģerītis, bet Ēzelis bija kaķītis. Par pili izmantojām virtuves beņķi. Pie tā arī tika piesiets dinozaurs Dinītis.

 

Kādu reizi, kad gājām pastaigāties uz mežu, meita palūdza, lai izstāstu pasaku. Pie tam - pasaku par pūķīti. Nācās uz sitiena to izdomāt. Tā radās pasaka par pūķīti, kurš meklēja savus vecākus. Lai arī pasaku pirms vairāk kā 10 gadiem stāstīju vairākkārtīgi, meita to šobrīd vairs neatceras. Arī man vajadzēja krietni piepūlēt savas atmiņu šūnas, lai to atrestaurētu. Protams, ka kaut ko nācās nedaudz piedomāt arī no jauna.

Zīmējumi tapuši 2014. gada jūlijā.