Ceļš līdz sausajam kokam izrādījās daudz garāks un nogurdinošāks, nekā pūķītis bija iedomājies. Spožā saule karsēja smiltis, savukārt tās dedzināja nogurušās pūķīša kājas.

 

Kad pūķītis nonāca līdz sausajam kokam, viņš bezspēkā nokrita.

„Ja tu esi tik tālu un grūtu ceļu veicis, tad jau kaut kas nopietns man vaicājams,” no sausajiem koka zariem, kas atradās virs pūķīša galvas, atskanēja čerkstoša balss.

Pūķītis paskatījās uz balss pusi un pamanīja brūnganu putnu ar milzīgām acīm un smieklīgiem ausu pušķīšiem.

Pūķītis pūcei izstāstīja visu savu stāstāmo. Pēc tam, kad viņš apklusa, pūce pūķīti kārtīgi nopētīja. Tad no koka dobuma izvilka vecu, nobružātu grāmatu un, pie sevis klusi spriedelējot, uzmanīgi sāka to šķirstīt: „...ir spārni, bet tomēr nav putns... pēc izskata un krāsas līdzīgs rāpulim, bet nav ne ķirzaka, ne krokodils...”

Pagāja ilgs klusēšanas laiks. Pūce bija jau tikusi pāri grāmatas pusei, tāpēc pūķītis kļuva nemierīgs. Gudrā pūce bija viņa pēdējā cerība.

Pēkšņi pūce atkal ierunājās: „P, p, p ... pantera, piekūns, puma, pupuķis, pūce, pū...”

„Tā,” piemiedzot vienu aci, pūce vērsās pie pūķīša, ”beidzot atradu.”

Pūķītis no uztraukuma sastinga.

„Tu manā grāmatā esi atrodams pie burta P.”

Pūķītis īsti nesaprata, ko tas nozīmē, tāpēc pajautāja: „Vai P - tas ir putns?”

„ P - tas ir pūķis,” pārliecinoši atbildēja pūce. „Tu esi pūķis, bet vēl mazs, tāpēc - pūķītis.”

„Varbūt tu zini, kur meklēt manus vecākus?” pūķītis cerīgi jautāja.

„Aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem mežiem,” atbildēja pūce.

„Kā lai es tur nokļūstu?” pūķītis turpināja tincināt.

„Pajautā ērglim,” atbildēja pūce. Tad sapurināja ausu pušķīšus, aizvēra lielās acis un iemiga.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

3 gadu vecumā meita ilgu laiku jūsmoja par dinozauriem. Atceros, kā izskraidīju visus Rīgas centra rotaļlietu veikalus, lai izpildītu viņas pasūtījumu. Tas bija 2002. gads, un tajā laikā dinozauri laikam nebija iecienīta rotaļlieta. Man kaut kā paveicās, jo vienā veikalā atradu vienīgo – vidēja lieluma auduma dinozauru. Meita to nodēvēja par Dinīti, un tā kļuva par vienu no mīļākajām meitas rotaļlietām. Dinītis tika ģērbts bēbja drēbēs un vadāts leļļu ratiņos.

Dinozaurs Dinītis

 

Tā paša gada vasarā noskatījāmies multeni „Šreks” (1. filma). Meita jūsmoja par pūķi, jo tas pēc izskata atgādināja dinozauru. Kad atgriezāmies mājās, pēc meitas lūguma man vairākkārtīgi ar rotaļlietām nācās izspēlēt ainu, kurā pūķis ir piesiets pie ķēdes. Pūķa lomu manā izrādē spēlēja dinozaurs Dinītis. Tā kā Šreka un Ēzeļa rotaļlietu mums nebija, tad Šreka lomu tēloja tīģerītis, bet Ēzelis bija kaķītis. Par pili izmantojām virtuves beņķi. Pie tā arī tika piesiets dinozaurs Dinītis.

 

Kādu reizi, kad gājām pastaigāties uz mežu, meita palūdza, lai izstāstu pasaku. Pie tam - pasaku par pūķīti. Nācās uz sitiena to izdomāt. Tā radās pasaka par pūķīti, kurš meklēja savus vecākus. Lai arī pasaku pirms vairāk kā 10 gadiem stāstīju vairākkārtīgi, meita to šobrīd vairs neatceras. Arī man vajadzēja krietni piepūlēt savas atmiņu šūnas, lai to atrestaurētu. Protams, ka kaut ko nācās nedaudz piedomāt arī no jauna.

Zīmējumi tapuši 2014. gada jūlijā.