4. diena

Zakopane

 

APRAKSTS UN ATTĒLS

 

NOVĒRTĒJUMS


Pirmais kalnu maršruts (zaļais), ko nolēmām izstaigāt, aptver Koscieliska ieleju (Dolina Kościeliska), kas skaitās viena no skaistākajām ielejām Tatros. Maršruts sākas no ienākšanas punkta Tatru Nacionālajā parkā Kiry, kur jānopērk biļetes. Zaļo maršrutu var izvēlēties īpaši sliktos laikapstākļos, kad uz citām trasēm bīstami.

No Zakopane centra līdz Kiry jābrauc apmēram 10 km. Līdzās atrodas vairākas maksas auto stāvvietas.

Zaļā maršruta ceļš virzās gar kalnu upīti, pie kuras var piestāt un atpūsties. 

Vairākās vietās pieejamas pārvietojamās tualetes. Ir iespēja ar pajūgu nobraukt no Kiry līdz Polana Pisana vai arī atpakaļ.

Ielejā sastopami ļoti daudz tūristi – simtiem. Ceļš plats un nav stāvs, tāpēc te pastaigājas ģimenes ar bērniem un pat zīdaiņiem ratiņos.

Ejot pa zaļo taku, iespējams nogriezties uz citu krāsu takām – zilo, dzelteno, sarkano, melno, bet tās ir ar dažādām grūtības pakāpēm. Piemēram, lai izietu dzeltenās trases alu, nepieciešams lietot ķēdes, kas izvietotas gar alas sienām. Līdzi ieteicams ņemt lukturīti un ģērbt atbilstošas drēbes, jo alās var nosmērēties. Vienīgā ala, kas mākslīgi apgaismota – Mrožna ala (Jaskinia Mroźna) uz melnās takas.

No zaļās trases sākuma Kiry līdz Hala Ornak ēstuvei (kartē mājiņa ar nr. 2), kur var ieturēt labas pusdienas, jāiet vismaz 2 stundas.

Kopumā līdz ēstuvei (izejot arī melno trasi) un atpakaļ nogājām aptuveni 15 km.

 

Iebraucām auto stāvvietā, kur par visas dienas stāvēšanu paprasīja 20 zlotus. Citās vietās bija iespējams nostāties par 10 zlotiem, bet negribējās vairs pārbraukt.

No auto stāvvietas līdz ieejai Nacionālajā parkā neliels attālums, tikai jāpaprasa, uz kuru pusi Kiry. Pretī ieejai parkā autoceļu šķērso gājēju pāreja.

Vienīgā pieejamā karte internetā par Tatru kalnu maršrutiem latviešu valodā, kas, kā atklājās atbraucot uz vietas, ir nepilnīga, sameklējama te: www.tatri.lv.

Jau mājās, pētot kalnu aprakstus, biju izdomājusi, ka apskatīsim Mrožna alu (Jaskinia Mroźna), kas vienīgā ir apgaismota. Savā prātā iedomājos, ka pieiesim pie tās gluži kā pie Gūtmaņa alas Siguldā, apskatīsimies un tad iesim tālāk. Nekā. Ne velti šī trase iezīmēta melna.

Kad aizelsušies un pamatīgi pārkarsušiem sarkaniem ģīmjiem uzrāpāmies stāvajā kalnā līdz alai, atklājās, - lai turpinātu ceļu, jāiziet tai cauri, pavadot vismaz 30 minūtes 773m garajā kalnu alā. Bailes pārņēma virsroku. Bijām dilemmas priekšā – turpināt ceļu vai pa stāvo kalnu doties atpakaļ. Taču tad alā iegāja pieaugušie ar apmēram 4-8 gadus veciem bērniem (es gan savus tik mazus neriskētu laist tādā alā), un es padomāju – ja jau mazi bērni var, tad mēs arī varam. Un aizgājām. Jāatzīst, ka vietām nācās spraukties pat tupus zosu gājienā (10-15 soļus).

Melnā trase uz Mrožna alu ejama tikai vienā virzienā. Ieejas atzars (no zaļās trases jāgriežas pa kreisi) atrodas tuvāk Kiry punktam nekā izeja. Pirms alas kasē jānopērk biļete.

Zaļā trase ir vizuāli iespaidīgs un skaists maršruts. Priecājos, ka izvēlējos to kā pirmo.

Kad dienas noslēgumā jautāju, kas manējiem visvairāk šodien paticis, visi kā viens atzina, - gājiens cauri alai.

  


Pēc garā pārgājiena Koscieliska ielejā nolēmām ar vagoniņu, kas atrodas netālu no Zakopane centra, uzbraukt Gubałowka virsotnē, lai pavērotu pilsētas ainavu. Navigatorā jāsameklē Kolejka na Gubałowke.

Gan kalna pakājē, gan kalna virsotnē iekārtotas dažādas izklaides atrakcijas – panorāmas rats, slidkalniņi, rodelis u.c.

 

Navigatorā tika uzlikta norāde Gubałowka, un mēs pa šauriem, līkumainiem ceļiem uzbraucām kalna virsotnē. Tas gan nebija mūsu mērķis, jo mums bija jāatrod kalna pakāje. Tikai vēlāk noskaidrojām, ka navigatorā jāuzliek Kolejka na Gubałowke.

Līdzās vagoniņa pieturai un atrakciju parkam ir auto stāvvieta. Ja pareizi atceros – 3 zloti stundā.

Kalna pakājē abas ar meitu nobraucām pa plastmasas slidkalniņu, sēžot filca “čībā”. Jaukas sajūtas, it sevišķi uz pēdējā tramplīna. Līdzko sāka smidzināt lietus, slidkalniņu aizvēra ciet, jo filcs uz slapjās plastmasas slīd tā, ka var savainoties. Pēc brauciena var iegādāties savu fotogrāfiju.

Kalna galā meita ar vīru izmēģināja rodeli (darbojas līdz pulksten 19). Esot gan lēnāka braukšana nekā mūsu atpūtas parkā “Rāmkalni”. Brauciena beigās pa 10 zlotiem piedāvā iegādāties fotogrāfiju.

Pārējās atrakcijās nepiedalījāmies, jo sāka līt. Arī bērni atbilstošo vecumposmu jau pārsnieguši.

 


 

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

  

interesanti

    

superīgi

  

 

slikti;

nav vērts redzēt

 

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantotas internetā uzietās Polijas kartes.

 

 

 

Poļiem raksturīgi krāsaini ornamenti, kuros dominē ziedi.

 

 

     

Polijā uzstādītos fotoradarus nosaucu par putnu būrīšiem.

 

 

Polijā un Lietuvā diezgan bieži parādās ceļa zīme, ka smagajiem apdzīt aizliegts. Latvijā šādu zīmi esmu redzējusi tikai satiksmes noteikumu grāmatā.

 

 

Patika ceļa zīme pirms gājēju pārejas ar meitenīti, kurai rokās sarkans balons vai arī sarkana konfekte uz kociņa.

 

 

Tatru kalnu pilsētiņā Zakopane lielākā daļa māju ir no koka un izskatās kā no pasakas “Sniegbaltīte un 7 rūķīši”.

 

 

Polijas otrajā lielākajā pilsētā Kraków pie Vāveles kalna mūra Vislas upes krastā atrodas pūķa skulptūra. Vakarā, kad tumšs, ik pēc dažām minūtēm no pūķa mutes izšaujas uguns liesmas.

 

 

Tatru kalnu virsotnē uz taciņas pamanījām kukaini ar milzīgām ūsām.

 

 

Kalnos kāds taurenis meitai izrādīja savu draudzību.

 

 

Nosal kalnā uz egles klasiskā pozā tupēja vāvere un grauza čiekuru.

 

 

Pēdējā dienā Białystok lielākajā tirdzniecības centrā “Auchan” iztērējām atlikušās poļu monētas, izmasējot nogurušās muguras. 2 zloti (~50 centi) = 4 minūtes.

 

 

Kauņas (Lietuva) tirdzniecības centrā “Mega” bija izveidota Monopolam līdzīga spēle, kurā varēja vinnēt noteikta veikala atlaižu karti.