No 5 zirņiem piešķiru

 

Ļoti patika šīs rakstnieces grāmata “Puišu saraksts”, tāpēc nopirku arī “Mēs bijām meļi”. Mani uzrunāja Džona Grīna – “Mūsu zvaigžņu vaina” autora vērtējums uz grāmatas vāka, ka tā ir satraucoša, skaista, asprātīga un absolūti neaizmirstama. Vispirms grāmatu izlasīja meita. Vienā rāvienā. Atlika malā pat mājas darbu gatavošanu nākamās dienas stundām. Pēc tam staigāja pa māju kā ar aukstu ūdeni aplieta un jūsmoja, ka tik savdabīgu grāmatu nekad iepriekš nav lasījusi, un, ka ļoti patikusi. Brīdināja mani, ka nedaudz šizofrēniska.

Grāmata par ļoti turīgu Sinklēru dzimtu, kura ārpasaulei sevi pozicionē kā veiksminiekus, taču ģimenes iekšienē valda izlikšanās, meli un mantkārība, jo visu trīs Sinklēru meitu ģimeņu labklājība atkarīga no tēva finansēm. Mirklī, kad mantas dalīšanas strīdos tiek ievilkta 3. paaudze, tas ir, piecpadsmitgadīgie jaunieši, kuri katru vasaru kopā ar vecākiem pavada uz privātās vectēva salas, viņi nolemj šiem strīdiem pielikt punktu. Taču būdami vēl nepieredzējuši un pie tam alkohola reibumā, jaunieši savu rīcību nepārdomā līdz galam un notiek traģēdija, pēc kuras romāns kļūst noslēpumaināks, mistiskāks un ne tik paredzams.

Tā ir grāmata par jauniešiem. To caurvij bezrūpība, brīvība, nodevība, pirmā mīlestība un četru draudzība “uz mūžu”. Grāmata liks nobirdināt pa kādai atmiņas un žēluma asarai.

Vēl jāpiebilst, ka rakstniece grāmatā aprakstītās situācijas papildināja ar vairākām pasakām par karali un trim princesēm, salīdzinot šos personāžus ar Sinklēru tēvu un viņa trim meitām. Savdabīgi un pamācoši.

Sajūtas, kas radās pēc grāmatas izlasīšanas, mani vajāja vēl dažas dienas. Radās vēlme grāmatu vēlreiz pāršķirstīt, jo uz dažiem jautājumiem tā arī neatradu atbildi.


No 5 zirņiem piešķiru

Īsa, kodolīga un ilustratīva informācija priekš tiem mākslas mīļotājiem, kuru darbs vai hobijs saistīts ar dizainu. Grāmatā ar piemēriem tiek analizēti izteiksmes līdzekļi, kurus var izmantot plakātu, grāmatu un reklāmu dizainā.


No 5 zirņiem piešķiru

   

Tik ilgi nebiju lasījusi nevienu grāmatu. Aptuveni gadu tā nogulēja uz mana guļamistabas galdiņa. Ik reizi, kad slaucīju putekļus, nosolījos, ka noteikti jāizlasa līdz galam, jo varbūt grāmatas beigās būs īstā sāls, kāpēc tā esot tik populāra.

Pērkot uzķēros uz anotācijā rakstītā, ka autors ilgus gadus praktizējies kā psihiatrs. Iedomājos, ka grāmata būs zinātniska, nevis garlaicīgs romāns, kura sižetu var izstāstīt vienā teikumā, proti, – psihiatram Hektoram bija iestājusies pusmūža krīze, un, lai mainītu kaut ko savā ikdienas rutīnā, viņš sāka krāpt sievu ar gados jaunāku mīļāko. Var jau būt, ka autors ir ļoti labs psihiatrs, bet kā rakstnieks, nu galīgi neizdevies.

Lai arī grāmata kopumā nepatika, tajā tomēr bija lasāmi arī vērtīgi citāti, par kuriem piešķīru trešo mazo zirnīti.

 

Pusmūža krīze

“…tipiska pusmūža krīzes pazīme – cilvēks sāk domāt par sev vēl atvēlēto laiku…”

“…ideja par jaunas dzīves sākumu savā ziņā ir viena modernās pasaules slimība, jo vairākums mūsu senču līdz šim krīzes vecumam vienkārši nenodzīvoja. Un pat ja nodzīvoja, viņi tik un tā nevarēja mainīt savu dzīvi, jo kādam taču arī jādzen govis no ganībām.”

“…tukšās ligzdas sindroms ir vēl viena šausminoša modernās pasaules slimība… Agrāk ligzdas pamešanu pieredzēja mazāk ļaužu tā iemesla dēļ, ka tad, kad putnēni izauga gana lieli, vecie putni jau paši bija aizlidojuši aizsaulē.”


Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts”18.11.2016.

 

No 5 zirņiem piešķiru

Stāsta galvenā auditorija ir meitenes, kuras šobrīd savā dzīvē izbauda pirmās meiteņu-puišu attiecības (te nav domātas seksuālās). Strādājot skolā zinu, ka procentuāli lielākais vairums meiteņu pirmo draudzību ar zēniem uzsāk apmēram 9. klasē, tas ir 15 – 16 gados. Arī stāsta varones Rūbijas vecums ir 15 gadi. Tomēr esmu pārliecināta, ka grāmatu ar interesi izlasīs arī dažus gadus vecākas meitenes, jo rakstniece caur stāstu nodot pamācošu informāciju par savstarpējām attiecībām ne tikai meiteņu un zēnu, bet arī meiteņu starpā.

Rūbijai bija trīs labākās draudzenes. Rūbija skolasbiedru acīs bija labi novērtēta. Rūbijai jau sešus mēnešus bija puisis. Un to visu viņa pazaudēja dažu dienu laikā, kļūdama par izstumto. Kā jau pusaudžiem raksturīgs, arī Rūbija visas savas problēmas neizklāstīja vecākiem, lai arī nāca no pietiekami labas ģimenes, tāpēc, kad Rūbijai sākās panikas lēkmes, vecāki viņu nolēma aizvest pie psihoterapeites.

Lai Rūbija atraisītos un izstāstītu svešam cilvēkam savu bēdu stāstu, psihoterapeite viņu uzreiz nesāka tincināt par notikušo, bet nolēma līdz tam nonākt pakāpeniski, tādā veidā Rūbijai ļaujot savu rīcību vairāk pārdomāt un izanalizēt. Rūbijai tika dots uzdevums sastādīt to puišu sarakstu, kuriem viņas dzīvē bijusi kaut visniecīgākā nozīme. Rezultātā tapa saraksts ar 15 puišiem, kuru vārdos nosauktas arī grāmatas nodaļas.

Lasot grāmatu, pilnībā izpratu pusaudžu meiteņu naivumu, draudzību, nodevību, cīņu par puišiem, dusmas uz vecākiem, vēlmi būt populārām un pieaugušām, jo apmēram pirms diviem gadiem šis dzīves posms iestājās arī manai meitai. Tāpēc uzskatu, ka šī ir laba grāmata arī meiteņu vecākiem, jo atradu apstiprinājumu, ka dažu situāciju risinājumus meitai esmu ieteikusi pareizi.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Cilvēkam raksturīgs bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.