No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par to, kā līdz slepkavībai tiek novests precēts pāris, kur abiem vērojamas psihiskas problēmas. Madija (sieva) desmit gadu vecumā piedzīvojusi traģisku negadījumu uz ūdens, bet jau pieaugušai esot – kritienu, kura rezultātā tika izkropļota viena sejas puse. Ians (vīrs) piedalījies vairākos karos (Balkānos, Irākā, Ruandā) gan kā miesassargs, gan kā algots karavīrs. Lai arī šis darbs viņam nesis diezgan iespaidīgu materiālo labumu, karā piedzīvotais nav palicis bez ievērības, jo vīrietis cieta no posttraumatiskā stresa sindroma. Bailes bija tās, kas piemita abiem. Tikai katram savādākas. Madija baidījās par savu mazo dēlēnu Čārliju, bet Ians – par lielu katastrofu.

Vēl laulātajam pārim pa vidu jaucās tik pat traka Madijas draudzene Džoana un Iana bijusī mīļākā Fiona. Varētu teikt, ka romāns grozās ap izbijušu mīlas četrstūri.

Citāti par karu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Divpadsmit nostrādātie gadi policijā ir pietiekami liela pieredze, ko angļu rakstniece Klēra Makintoša izmanto, lai lasītājiem liktu iejusties kriminālromāna gaisotnē. Viegli lasāma grāmata, kas spēj uzturēt spriedzi, bet tai pat laikā nenogurdina ar nekādām pašanalīzēm un eksistenciālām pārdomām. Kā teikt – cik ātri izlasi, tik ātri arī aizmirsti.

Galvenā varone Zoja katru darba dienu apmēram stundu pavada ceļā uz un no darba. Maršruts viens un tas pats – brauciens ar pārpildīto Londonas pazemes metro, bet pēc tam – pārsēšanās virszemes vilcienā. Taču izrādās, ka kāds svešinieks viņu izseko, jo precīzi zina sievietes pārvietošanās paradumus. Un ne tikai viņas…

Kādu dienu, pāršķirstot bezmaksas avīzi, Zoja pavisam nejauši pie intīmpakalpojumu sludinājumiem pamana savu fotogrāfiju. Viņa ir neizpratnē, – kā tā te nokļuvusi? Pie tam līdzās norādītā mājas lapa un telefona numurs neeksistē. Nākamajās reizēs Zoja šajā pat avīzē pamana citu sieviešu fotogrāfijas. Vienai no viņām drīz vien pēc foto publicēšanas metro tiek nozagtas mājas atslēgas, bet otrā – tiek nogalināta. Zoju sāk pārņemt panika. Kas notiks ar viņu? Cik laika viņai vēl atlicis? Sieviete savas pamatotās aizdomas uztic policistei Kellijai.

Pretenzija. Nesaprotu, kāpēc autore trim grāmatā aprakstītajām varonēm izvēlējusies līdzīgus vārdus. Vai tamdēļ, lai kacinātu lasītājus, kuriem (vismaz grāmatas sākumā) jāpiedomā, par kuru no sievietēm iet runa. Keitija – galvenās varones meita; Ketija – viena no cietušajām; Kellija – izmeklētāja.

Luga stāsta par psihiatru, kas, gluži kā detektīvs, mēģina izdibināt iemeslus, kāpēc 17 gadus vecais jaunietis Alans vienas nakts laikā vairākiem zirgiem ar irbuli izdūris acis. Sarunu laikā tiek šķetināti notikumi, sākot no bērnības, kuriem ir kaut kāda saikne ar zirgiem – jāšana uz zirga, pasaka par zirgu, bībelē rakstītais par zirgu, zirga attēls pie istabas sienas un darbs zirgu fermā. Izrādās, ka puisim zirgs (latīniski equus ir zirgs) ir kā pielūgsmes objekts, ko viņš dievina un kam skaita lūgsnas, bet atrodoties zirga mugurā – viņš jūtas kā viens veselums.

Luga skar tēmas par seksualitāti, kaisli, ierobežojumiem, bailēm, vardarbību, dzīvošanu savā šaurajā iedomu pasaulē, kā arī par aizspriedumu un reliģijas ietekmi uz bērnu. Un tomēr es sliecos domāt, ka lugā apspēlēta homoseksualitāte, jo ne velti režisore kā galveno zirga tēlotāju izvēlējās vīrieti nevis sievieti. Homoseksualitāte spraucas ārā pa visām vīlēm jau lugas pirmajās minūtēs, kad viens vīrietis glāsta otru, kaut arī otrais tēlo tikai zirgu. Psihiatrs izrādes noslēgumā saka apmēram šādus vārdus: “Es viņu varu izārstēt no šīs kaisles, bet jaunu kaisli viņā radīt nevaru.”

Izcila izrāde, kas lika meklēt un analizēt apslēptos akmeņus vēl ilgu laiku pēc redzētā.

Kaut arī scenogrāfija ar minimālām detaļām bija lieliski pārdomāta, pati izrāde likās garlaicīga un sadrumstalota (vienmēr esmu uzskatījusi, ka romānu nav iespējams pārveidot par lugu). Sliecos domāt, ka varbūt tā nebija īstā diena, kurā vēlējos iedziļināties Latvijas vēsturē, kārtējo reizi izbaudot 40-to gadu politiskās peripetijas, kad mūsu pašu tautieši no viena Kurzemes jūrmalas ciema sadalās, nonākot gan vācu, gan krievu, gan nacionālistu pusē. Un galvenais varonis Ingus Zutis, kam iesauka Ņurņiks, patiešām uzvedas kā tizls ņurņiks, liekot skatītājam aizdomāties, vai ar savu rīcību viņš tādā veidā pozicionē latviešus.

Kad uz skatuves vācietis runāja vāciski, bija sajūta, ka esmu atnākusi nevis uz Rīgas, bet uz kādu Berlīnes teātri. Kāpēc šo tekstu, aiz cieņas pret skatītājiem, nevarēja iztulkotu ar projektoru parādīt uz mājas sienas tāpat, kā rādīja citus citātus? Krievu valoda man grūtības nesagādāja, bet vai to sapratīs mūsdienu jaunieši, uz kuriem izrāde tomēr ir orientēta.

Izrādē, manuprāt, ļoti daudz smēķē. Sēdēju partera 14. rindā un sajutu dūmu smaku jau pēc dažām sekundēm, līdzko aktieri uzsāka smēķēt. Vai tiešām līdz šim brīdim nav izdomātas butaforās teātra cigaretes, lai skatītājam nav jājūtas, it kā būtu iemaldījies smēķēšanai paredzētā telpā. Un kā ar likuma ievērošanu? Vai uz teātri aizliegums smēķēt publiskās vietās neattiecas? Pie tam šī izrāde ir paredzēta skolēniem programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Vai tiešām tas ir labākais, ko viņiem demonstrēt? Smēķējiet, jaunieši! Tik uz priekšu! Un vēl tās kaisles ainas, kad meitenes gluži kā izbadējušās pēc seksa, pašas metas virsū puišiem, kājas gaisā plivinādamas. Mazliet par traku. Vai tā ir kāda modes tendence pēdējo gadu izrādēs? “Svina graša” šai ziņā arī neatpalika (tur gan izcēlās arī ar alkohola dzeršanu). Vai tiešām izrādes veidotāji domā, ka mūsdienu jauniešiem vairs neeksistē nekāda kautruma sajūta? Katrā ziņā es kā māte vismazāk vēlētos, lai tādu izrādi redz mans vidusskolnieks.

Un vēl. Sākuma epizodē, kad pēc ebreju nošaušanas ciema sievas rakājās ebreju novilkto drēbju kaudzē, man tas atgādināja Latvijā pēdējo gadu laikā tik populāros second hand veikalus, kuros gūzma sieviešu rakājas pa tikko ievesto jauno lupatu kravu, it kā viņām nebūtu ko vilkt mugurā.