No 5 zirņiem piešķiru

Nesen biju izlasījusi autores grāmatu “Aizmirstais dārzs”, tāpēc radās vēlme atgriezties pie senaizmirstu noslēpumu atšķetināšanas.

Grāmata patiešām interesanta un valoda laba. Gluži kā purva staignājā mani arvien dziļāk un dziļāk sāka vilkt jau no pirmās rindkopas. Ātri vien nojautu, ka romānam būs jāpiešķir maksimālais vērtējums – 5 zirņi. Tikai grāmatas beigās nedaudz nogāja greizi (varbūt man vienkārši nāca miegs, jo visu nakti lasīju un pulkstenis jau rādīja 6.20). Kaut kā sasteigti likās un, lai piedod autore, bet tomēr līdz galam nenoticēju tādai sakritībai, tāpēc romānam piešķīru 4 lielus zirņus un 1 mazu zirnīti.

Romāna galvenais notikums ir saistīts ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad Anglijā, Loenetas muižā, kas izkārtojusies meža ielokā līdzās skaistam ezeram, kādu svinību laikā pazūd gadu vecs puisēns Teo, kurš tā arī netiek atrasts. Uz jautājumu, vai bērns ticis nolaupīts vai arī cietis negadījumā, nav sniegta atbilde jau 70 gadu garumā.

Otrs romāna pavērsiens – 2003. gads, kad Londonas policijas izmeklētāja Seidija, kas ciemojas pie vectēva Kornvolā, kādu dienu, skrienot ar suņiem pa mežu, uziet Loenetas muižu un sāk interesēties par pagātnes neatrisinātajiem noslēpumiem.

Tā kā romānā ir ļoti daudz personāžu (pat trijās paaudzēs), uz lapiņas pierakstīju vārdus, lai lasot vieglāk atcerētos, kas ir kas.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu iegādājos bez ilgām pārdomām, jo mani uzrunāja tās virsraksts. Šajā vasarā, braucot no Polijas Tatriem, apmeklēju arī Osvencima pilsētu, kuras apkārtnē 2. Pasaules kara laikā atradās trīs Aušvicas koncentrācijas nometnes. Divas no tām (Aucshwith I un Aucshwith II - Birkenau) šobrīd atvērtas apskatei. Tā kā biju apmeklējusi abas nometnes teritorijas (ceļojuma apraksts šeit), lasot grāmatu varēju labāk iztēloties notikumu gaitu un ēku izvietojumu.

Grāmatas saturs balstīts uz Slovākijas ebreja Lali (Ludvigs Eizenbergs; vēlākos gados nomainīts uzvārds uz Sokolovs) stāstījumu pēc savas dzīvesbiedres Gitas (Gizela Furmannova) nāves. Tas nozīmē, ka autore pie viņa ciemojusies laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam, kad vīrieša vecums tuvojās 90 gadiem. Lai arī pavadītie trīs gadi koncentrācijas nometnē (no 1942. gada aprīļa līdz 1945. gada pavasarim) atstāja neizdzēšamu nospiedumu uz visu Lali dzīvi, tomēr palieku pie atziņas, ka 60 gadu laikā atmiņas apaug ar sūnām, tiek nedaudz apdarinātas un arī daļēji aizmirstas. Tāpēc šo grāmatu īsti neuztvēru kā precīzu vēsturiski dokumentētu romānu, bet drīzāk lasot izbaudīju koncentrācijas nometnes gaisotni. Kaut arī jāatzīst, ka grāmata nespēja sniegt tās baisās un nomācošās emocijas, kuras mani vajāja, staigājot pa abām nometnes teritorijām. Grāmatā atspoguļotā ieslodzīto ikdiena šķita daudz vieglāka, nekā to sajutu, esot klātienē un redzot muzeja ekspozīciju.

Pateicoties vairāku valodu zināšanai un 26 gadus vecā puiša attapībai (ne velti ebreji zināmi kā labi tirgotāji), viņam izdevās uzdienēties līdz tetovētāja (uz rokas tetovēja ieslodzīto numurus) amatam, baudot privilēģijas, ko sniedza šis amats. Viņš gulēja atsevišķā istabā, brīvāk pārvietojās pa nometnes teritoriju, ieguva papildus ēdienu devu, izkārtoja savai meitenei Gitai darbu administrācijas ēkā, varēja pa teritoriju līdzi nēsāt savu darba somu, kurā līdz ar tetovēšanas piederumiem tika salikti no ārpasaules ienestie un pret dārgakmeņiem un naudu samainītie ēdieni, kurus viņš dalīja citiem ieslodzītajiem. Bez visa tā viņš vēl pamanījās uzpirkt dzīvojamo bloku sargu, lai varētu ar Gitu baudīt mīlas priekus. Viss iepriekš aprakstītais īsti neklapējās kopā ar to, kā biju iztēlojusies ieslodzīto dzīvi nometnē.