No 5 zirņiem piešķiru

   

 

Neliela atkāpe

Lai gan šis skaitās vispopulārākais Agatas Kristi detektīvromāns, atvēlēju tikai 3 no 5 zirņiem. Varbūt tāpēc, ka lasot nebija nekādu pārsteigumu, jo galveno sižeta līniju jau biju zinājusi no bērnībā redzētās padomijas filmas (tā man ļoti patika), tikai nekādi nevarēju atcerēties vainīgo.

Grāmatu paņēmu no bibliotēkas priekš dēla. Pēdējā laikā esmu uzsākusi kampaņu, mēģinādama dēlam iemānīt interesantas grāmatas, jo mans bijušais grāmatu tārps pēdējos trīs gadus kļuvis par datorspēļu tārpu, pametot novārtā lasīšanu (labi ja divas trīs grāmatas gadā). Nenoliedzami, – grāmatnīcās vairāk pieejama literatūra visa vecuma sieviešu kārtas pārstāvēm, bet, piemēram, vidusskolas vecuma puišiem, diemžēl, piedāvājums gandrīz nekāds, tāpēc kopā ar vīru sākām apzināt mūsu jaunības literatūru, kas dēlu varētu ieinteresēt. Tika izlasītas visas Žila Verna piedzīvojumu grāmatas, Aleksandra Dimā “Trīs musketieri”, “Grāfs Monte-Kristo” (kāds nebijis sasniegums - šo grāmatu dēls ņēma uz skolu, lai lasītu pa ceļam vilcienā), Agatas Kristi “Desmit mazi nēģerēni”. Pēc nēģerēnu izlasīšanas dēls palūdza, vai nevarētu sadabūt vēl kādu grāmatu ar Agatas Kristi detektīvromāniem.

 

Par detektīvromānu

Sižets ļoti vienkāršs. Desmit cilvēki tiek uzaicināti uz salu, kur viņi, līdzīgi kā pantiņā par desmit nēģerēniem, viens pēc otra tiek nogalināti.

Romāns tapis 1939. gadā. Ir valstis, kur politkorektuma dēļ tas izdots ar nosaukumu “Un tad tur nebija neviena”.

Lai nejauktu daudzos personāžus, pierakstīju tos uz lapiņas un ik pa laikam lasīšanas gaitā tajā ielūkojos:

  1. Vorgreivs – atvaļināts tiesnesis;
  2. Vera Kleitorna – vingrošanas skolotāja;
  3. Filips Lombards – kapteinis;
  4. Emīlija Brenta – paveca kundze, kas neatzina šī laika brīvos tikumus;
  5. Makarturs – ģenerālis;
  6. Armstrongs – ārsts;
  7. Entonijs Mārstons – glīts jauneklis;
  8. Blors – detektīvs;
  9. misters Rodžers – kalpotājs;
  10. misis Rodžersa – kalpotāja.

Toms Kriecbergs “Lopu ekspresis”26.11.2019.

Tēma: ŠIS UN TASVērtējumi un atsauksmesGrāmatas

No 5 zirņiem piešķiru

   

Pretēji vairākiem internetā publicētajiem augstajiem vērtējumiem un salkanajiem apjūsmojumiem, personīgi man šī grāmata likās viduvēja, varētu pat teikt, ka garlaicīga. Bija tomēr jāpaļaujas uz savu intuīciju, kad 2016. gadā, ieraugot grāmatu veikala plauktā, kaut kas mani atturēja no iegādes, lai gan grāmatas nosaukums liecināja par vēstures posmu, kas mani varētu interesēt. Apmēram pirms mēneša meita palūdza, lai sagādāju kādu grāmatu par latviešu gaitām Sibīrijā. Atcerējos “Lopu ekspresis” un nopirku. Tas jau bija otrais grāmatas metiens, kas nozīmēja, ka cilvēki pirkuši. Diemžēl, kā vēlāk atklājās, par Sibīrijas gaitām grāmatā stāstīts ļoti maz. Un nosaukums “Lopu ekspresis”, manuprāt, plāniem diegiem šūts. Drīzāk izvēlēts pircēju piečakarēšanas nolūkā. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka galvenais varonis mūsdienās (kaut vai simboliski) esot juties tāpat kā sibīrieši lopu vagonos.

Grāmata stāsta par latviešu puisi Pēteri (iespējams autors šajā tēlā iemiesojis sevi), kas pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas devās studēt matemātiku Rīdas universitātes koledžā ASV. Jau grāmatas pirmajās lapās kaut kā neklemmējās skaitļi. Kad Pēteris, mācoties 4. kursā, gāja pieteikties darbam Volstrītā, viņam bija tikai 20. Un tagad paskaitīsim: divdesmit mīnuss četri ir sešpadsmit. Vai tiešām Pēteris Latvijā pabeidza ģimnāziju 16 gados?

Ne vienmēr mūsu sapņi sakrīt ar īstenību. Arī Pētera izsapņotā Ņujorka pavisam nelīdzinājās tai, kurā viņam nācās dzīvot, un daudzsološā Volstrīta izrādījās negodīgu naudas slaucēju paradīze, kurā katrs dzinās tikai pēc sava labuma, aizmirstot par cilvēciskajām vērtībām.

Patiesībā man Pēteri bija ļoti žēl, jo viņš svešumā baudīja vientulību, ja neskaita dažas attiecības ar meitenēm, kas ātri vien tika pārtrauktas. Neviena vidusskolas drauga, neviena darba kolēģa, ar kuru varētu parunāt ne par darbu. Tāda rutinizēta jauna cilvēka dzīve, kuras galvenais noteicējs un marionetes diegu raustītājs bija nevis viņš pats, bet Volstrītas banka.

Kā par brīnumu, Pēterim bija arī kāda aizraušanās. Viņš ik pa laikam zīmēja komiksus un lika tos internetā citu apskatei. Tas jau nebūtu nekas, ja komiksi nesauktos “Lopu ekspresis” un nestāstītu par viņa vecmāmiņas Lauras jaunības gaitām Sibīrijā. Komiksi!? Varbūt esmu aprobežota un veca, bet man liekas, ka tās ir divas nesavienojamas lietas, jo komiksi tomēr savos pirmsākumos ir bijuši saistīti ar komiskumu un smieklīgumu, bet tēma par Sibīrijas gaitām ne tuvu nav tāda.

Lai gan citi lasītāji atzīst, ka grāmata lasījusies viegli, es šo vieglumu neizjutu. Liela daļa finansiālo darījumu un mahinācijas shēmu apraksti man nebija izprotami un tā arī palika pussagremoti. Bet par rakstnieka drosmi atklāt Amerikas banku melnās puses patiesību, liels pluss.

 

Citāti par Volstrītas banku sistēmu un tās darbiniekiem


“Dvēseļu putenis” jāredz katram īstenam latvietim. Tā ir filma, kurā 1. Pasaules karš tiek uzlūkots jauna puiša Artūra Vanaga acīm, priekšplānā izvirzot viņa baiļu, bērnišķā naivuma, pārdzīvojumu, mīlestības un pieaugšanas atspoguļojumu no 16 līdz 21 gada vecumam. Skatītājs kopā ar strēlniekiem tiek ierauts kaujas laukā, līdz sirds dziļumiem izjūtot vīrišķīgo upurēšanos un švīkstošu ložu uzlidojumos dzīvības atdošanu par savu valsti. Un lai arī strēlniekiem jāpiedzīvo smags emocionāls stress, kauju starplaikos viņi neiztiek bez jociņiem, kas liek skatītājam filmas laikā arī pasmaidīt.

Noslēgumā tiek rādīti titri kopā ar autentiskām strēlnieku fotogrāfijām. Diemžēl daļa mūsu pilsētas auditorijas cēlās kājās un gāja no zāles laukā, lai ātrāk tiktu garderobē pēc saviem mēteļiem. Aiz cieņas pret filmas veidotājiem un strēlniekiem, es paliku sēdēt un sev garām principa pēc nevienu nelaidu, kaut viņi izteica pārmetumus, ka uz mums gaida vairāki cilvēki.

No 5 zirņiem piešķiru


Nekad nav bijusi vēlme apmeklēt izrādes, kuras ir kāda romāna vai filmas skatuvisks pārstāstījums, jo man nepatīk skatīties to, ko es zinu. Šoreiz izrādi apmeklēju dēla dēļ. Pati “Svina garšu” izlasīju jau pasen, bet dēlam grāmata kaut kā nelasījās, tāpēc nolēmu, ka slinkajam lasītājam palīdzīgu roku spēs sniegt teātris.

Izrāde iesākās jau pirms izrādes sākuma, liekot tikko atnākušajiem skatītājiem iejusties bibliotēkas gaisotnē un uz projektora aplūkot 30-to un 40-to gadu avīžu atvērumus. Šī vēsturisko notikumu dokumentēšana nerimās visu turpmāko izrādes laiku, piešķirot kopainai sava veida oriģinalitāti. Skatītājam tika dotas divas iespējas – skatīties izrādi un pa laikam skatuves fonā palasīt kādu avīzes tekstu.

Izrāde ir par jaunu puisi Matīsu, kurš palicis dzīvot vecāku mājā pavisam viens. Paralēli bezrūpīgajām jaunības ballītēm, iedzeršanām un riskantajiem starpgadījumiem, viņam kopā ar saviem draugiem nākas piedzīvot 40-to gadu sākuma politiskās peripetijas. Neatceros, vai grāmatā tik bieži tika pieminēta alkohola lietošana, bet izrādē dzēra daudz. Nez vai tas ir labs piemērs jauniešu auditorijai, uz ko šī izrāde tomēr ir orientēta.

Izrāde sadalīta divās daļās un kopā ilgst 3 stundas 20 minūtes. Par garu. Saprotu, ka režisoram bija vēlme izveidot izrādi pēc iespējas tuvāk grāmatas saturam, tomēr varēja saīsināt, iztiekot bez vairākiem ne tik būtiskiem notikumiem. Ja pēc pirmās izrādes daļas starpbrīdī devāmies ar pacilātu sajūsmu, tad otrā izrādes daļa likās garlaicīgāka un nogurdinošāka. Iekšēji jutu vēlmi pēc ātrākām beigām.

No 5 zirņiem piešķiru

 

P.S. Dēls bija aizgājis uz izrādi ar ausu aparātu vienā ausī. Nožēloju, ka biju ieteikusi to ielikt. Pēc izrādes otrā cēliena, kurā, attēlojot geto šausmas, bija radītas tik griezīgas un nepatīkamas skaņas, dēls bija dusmīgs, jo “ausu aparāts tika izvarots, pamatīgi viņa ausī sīcot.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Grāmatu pirkšana Latvijā sāk kļūt jau par bagātnieku privilēģiju.