Apaļo koka rāmi, kas paredzēts izšūšanas auduma nostiepšanai, var izmantot kā gleznas rāmi. Bez tam to aiz skrūves iespējams pakārt uz āķa.

Savukārt apaļo gleznu var rotāt ar nozīmīšu kolekciju, ar krustdūrienā izšūtiem attēliem, ar šūtiem aplikāciju ornamentiem vai ziediem.

Turpinājums ...

Rakstnieks Entonijs Peardū jaunībā pazaudēja kādu mīļotās sievietes dāvanu, tāpēc, mīkstinot vainu, pusi savas dzīves pavadīja, vākdams citu pazaudētās lietas, pie katras pieliekot zīmīti, kad un kur tā esot atrasta. Par atrastajām lietām viņš sacerējis stāstus, kas tikuši publicēti. Dzīves beigās pazaudētās lietas jau aizņēma lielu plauktu rakstnieka kabinetā. Kad rakstnieks nomira, māju ar visām atrastajām lietām mantoja asistente Laura, kurai pēc testamenta nosacījumiem bija dots uzdevums atrast šo pazaudēto lietu īpašniekus.

Lielāko grāmatas daļu aizņem divi nesaistīti apraksti par asistentes Lauras dzīvi, kura mūžīgi dzer tēju un par kāda izdevēja Spridzinātāja dzīvi, kas mīl suņus, bet nemīl sievietes. Starp šiem garlaicīgajiem dzīves aprakstiem, nesaprotu, kādā sakarā, iepīti daži rakstnieka Entonija atrasto lietu stāsti (nelikās interesanti, tāpēc beigās nemaz nelasīju). Par pazaudēto mantu īpašnieku atrašanu veltītas vien dažas lappuses pašās grāmatas beigās.

Divi citāti gan patika.

“(..) par neglītumu var vainot gēnus, par tumsonību – izglītību, bet nav nekāda attaisnojuma, ja esi garlaicīgs.”

“(..) grāmatas ir brīnišķīgas tāpēc, ka tās ir filmas, ko tu redzi savā prātā.”

..........

Kad izlasīju (precīzāk – izmocīju) romānu, nolēmu papētīt sīkāk anotācijas slavinājumu uz pēdējā vāka, kur rakstīts, ka grāmata “kļuva par Sunday Times bestselleru, bet Richard & Judy Book Club un Sunday Herald to izvēlējās par gada grāmatu.” Iegādājoties grāmatu, man kā nezinātājai, protams, šie angļu nosaukumi likās ļoti vērtīgi un nozīmīgi. Uzķēros uz vārdiem “gada grāmata”, taču šobrīd uzskatu, ka tā ir tikai reklāma un daļēja lasītāju maldināšana.

Britu laikraksts Sunday Times katru nedēļu publicē pārdotāko grāmatu topu. Iespējams, ka “Pazaudēto lietu glabātājs” ticis kādā no šiem topiem, tāpēc tagad tiek tā slavināts. Konkrēto topu neatradu, jo Sunday Times interneta versija ir par samaksu. Taču palieku pie atziņas, ka ne vienmēr nopirktais grāmatu daudzums liecina par to, ka grāmata ir vērtīga.

Richard & Judy Book Club ir lasītāju klubiņš, kas kā mājas lapa darbojas kopā ar Lielbritānijas mazumtirgotāju WHSmith, kam viena no daudzajām nozarēm ir arī grāmatu tirgošana. Manā skatījumā šis Richard & Judy Book Club atgādina mūsu Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju, kur vērtējumu dod “parastā tauta”, nevis profesionāli literāti.

Sunday Herald ir Skotijas svētdienas laikraksts.

Meklējot informāciju par “Pazaudēto lietu glabātājs”, atradu, ka 2017. gadā grāmata bijusi iekļauta Goodreads Choice Awards (vienīgie lielākie grāmatu apbalvojumi, par kuriem nolemj lasītāji) 20 labāko grāmatu nominācijā grupā Best fiction. Tās reitings no 5 ballēm ir 3,82.

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.

Ceļojuma plānošana

Iepriekš ar mašīnu nebiju braukusi tālāk par Lietuvu un Igauniju, jo, saudzējot bērnus, centos neizvēlēties maršrutus ar ilgstošām nīkšanas stundām transportā. Pie tam apzinājos, ka dodoties tālāk par Baltijas valstīm, ceļošana ieilgs, jo kā šoferis dienā varēšu nobraukt vien 500-600 km.

Tā kā pēdējo gadu laikā esam iemīļojuši kalnus, izvēle krita uz Polijas Tatriem, kas atrodas apmēram 1100 km attālumā no Rīgas. Ņemot vērā manus braukšanas tempus, četras dienas no ceļojuma bija jāatvēl braukšanai turp un atpakaļ. Līdz ar to vispirms saplānoju nakšņošanas vietas Polijā (skatīt karti zemāk):

1. nakts – Białystok (Belostoka); 2. nakts – Kraków (Krakova); 3.,4.,5. nakts – Zakopane; 6. nakts – Oswiecim (Aušvica); 7. nakts – Białystok  (Belostoka).   Kopumā ceļojumā astoņās dienās tika pieveikti 2500 km.

Turpinājums ...

Vīteņaugu arku var izveidot ne tikai dārzā, bet arī pirms daudzdzīvokļu mājas ieejas (Osvencima, Polija).