Katru viencēliena operu vērtēju atsevišķi.

 

“Vīlas”

Īss satura izklāsts

Anna saderināšanās dienā uzzina, ka Roberto jādodas uz citu pilsētu saņemt mantojumu. Tur Roberto aizraujas ar mīļāko. Anna no gaidīšanas skumjām mirst un, pārvēršoties pa vīlu (pamesto sieviešu garu), viņa Roberto atriebjas.

Par izrādi

Pirms izrādes nebiju izlasījusi, ka tā veidota ar humora piesitienu, tāpēc nesapratu, kamdēļ izrādes sākumā uz Annas un Roberto saderināšanās svinībām ciemiņi (koris) ierodas kā uz kapiem – bēdīgi, melnā apģērbā un ar baltām lilijām* rokās. Pie tam lilijas tika saliktas kaudzē uz gultas gluži kā uz kapavietas.

Mūzika nebija pārāk izteiksmīga, solistu tērpi arī, tāpēc galvenais akcents, kam bija jāpievērš skatītāju uzmanība, tika likts uz baltajām lilijām, kuras gan svaidīja, gan atkal salasīja. Bet pati būtiskākā darbība – gandrīz kā nākotnes pareģojums - liliju kātu griešana ar šķērēm un ziedu ielikšana vannā. Tā kā lilijas simboliskā nozīme ir saistīta ar nevainību un šķīstību, griežot lilijas kātus, Anna simboliski sevi ievainoja. Vēlākā izrādes gaitā viņa ar tām pašām šķērēm sevi vannā nodūra, bet esot vīla, ar šķērēm centās nogriezt sava līgavaiņa neuzticības orgānu.

Īpašu pārsteigumu sagādāja vīlu uznāciens baltās kāzu kleitās un ar dažāda veida kruķiem, spieķiem, staigāšanas rāmjiem. It kā amizanti izskatījās, bet tai pat momentā apzinājos, ka no ētiskā viedokļa par veciem cilvēkiem smieties nedrīkst. Vismaz tā man mācīja bērnībā. Iesmējos gan tad, kad pacēlās aizskars un skatuves izkārtojumā varēja sazīmēt Rīgas centra puķu tirdziņa paviljonus ar pārdevējām – vīlām, kuras mēģināja nomedīt kādu vientuļu garāmgājēju.

Džakomo Pučīni savā operā izmantoja leģendu par vīlām – pievilto meiteņu gariem (tie diemžēl arī noveco, kā izrādās), kas atriebjas saviem bijušajiem līgavaiņiem, viņus izdancinot līdz nāvei. Izrādes iestudējumā Roberto drīzāk tika nevis izdancināts, bet brutāli seksuāli izmantots. Vismaz tā izskatījās.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

    


* Balto liliju dēvē par madonnas ziedu, un, tradicionāli saistot to ar šķīstību, uz kapiem pieņemts likt baltas lilijas.

 

“Džanni Skiki”

Īss satura izklāsts

Uz nāves gultas guļošā bagātnieka mājā sapulcējusies visa kuplā ģimene. Kad Buozo Donati nomirst, izrādās, ka viss mantojums novēlēts mūkiem. Ģimenes locekļi vienojas, ka mantojums ar viltu ir jāpārdala, tāpēc padomu lūdz blēdim Džanni Skiki. Kad notāra klātbūtnē tiek sastādīts jaunais testaments, vislabākais kumosiņš tiek Džanni Skiki.

Par izrādi

Temperamentīga, teatrāla, pamācoša un humoristiska izrāde par alkatību, mantkārību un negodīgumu.

Izrādes laikā atkal uz skatuves aktieru rokās parādījās šķēres un baltā lilija. Īsti nesapratu nolūku. Drīzāk izskatījās, ka opera ietaupīja uz citu mākslīgo ziedu rēķina.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Desmit savā starpā nesaistītas ainas, kas skatītāju ierauj sarežģītajā vecāku un bērnu attiecību virpulī. Pirms katras ainas uz stiklotās sienas, gluži kā filmas titri, ar projektoru izgaismojas personāži un to vecums, bet ainu starplaikā tiek izspēlētas nelielas mēmās etīdes.

Kamēr māte gaidībās, viņa domās apcer, kāda būs bērna dzīve. Laimīga, bezrūpīga, materiāli nodrošināta… Diemžēl realitāte izdara korekcijas, bērna iecerēto laimi bieži vien aptumšojot ar vecāku bezatbildību, dusmām, vardarbību, cietsirdību, vienaldzību, atsvešinātību un bailēm.

Mēs katrs esam izgājuši cauri bērnības posmam, tāpēc zinām, ko vēlamies no mūsu bērnības pieredzes iedot vai arī neiedot savam bērnam. Taču šī pieredzes bagāža nedod 100% drošu atbildi, vai mēs bērnu audzinām pareizi. Vienalga, cik priekšzīmīgs var būt vecāks, bērns tik un tā ar kaut ko savā dzīvē būs neapmierināts. Tas laikam arī ir tas gadu tūkstošiem daudzinātais paaudžu konflikts.

Lai paspilgtinātu un akcentētu izrādes ainās izspēlēto problēmu, aktieri vienu frāzi atkārto vairākas reizes. Tas man kā skatītājam tomēr lika garlaikoties. Vēl man nedaudz traucēja personāžu vecuma neatbilstība, piemēram, māti tēloja gados jaunāka aktrise par savu meitu.

Visvairāk man izrādē patika repa stilā veidotā dzemdību aina un izrādes nobeigums ar bērnišķīgu pārsteigumu uz stiklotās sienas.

Un tomēr visvairāk izskanējušais vārds izrādē, manuprāt, bija bailes.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

Izrādi caurvij sirreāla (nereāla) situācija. Mazā istabiņā dzīvo tulkotāja Floransa, kas galdapakšu izīrējusi no citas valsts emigrējušam trūcīgam kurpniekam Dragomiram. Izrādās, ka pagalde var būt tīri jauka mājvieta, gadījumā, ja lielākai dzīvesvietas platībai nepietiek naudas. Zem galda Dragomirs labo kurpes, gatavo ēst, spēlē mandolīnu, uzņem ciemiņus un arī guļ.

Iekārtot māju zem galda ir pilnīgi pieņemami bērna vecumā, bet, ja zem galda mitinās pieaudzis cilvēks, tas jau šķiet dīvaini. Varbūt pat komiski.

Ja man jautātu, par ko ir šī luga, es atbildētu ar pretjautājumu. Par ko domā jauns vīrietis, sēžot pagaldē un cauru dienu redzot garām staigājošas sievietes kājas? Un par ko domā jauna, vientuļa sieviete, ja viņas istabā mitinās simpātisks vīrietis?

Lugu caurvij naivuma, seksualitātes, mīlestības un improvizētas mūzikas gaisotne. Īpatnēja izrāde, tāpēc grūti pieņemama. Bija skatītāji, kuri nespēja noskatīties to līdz galam.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

   
 

Sieva uz mājām uzaicinājusi ekstrasensu, lai viņš atklātu, kur vīrs dzērumā paslēpis naudu. Nauda tiek atrasta, bet sievai ar to nepietiek. Viņa vēlas no transā guļošā vīra uzzināt vēl šādas tādas lietas. Pēc vīra melu atmaskošanas, kārta pienāk sievas atklātībai.

Vāja, virspusēja ludziņa, kas balstīta uz zemjostasvietas jokiem. No Daugavpils teātra biju gaidījusi kaut ko labāku. Tāds amatiereļu līmenis. Arī pieaicinātais Jānis Jarāns (ekstrasenss) tik vien spēja, kā no sejas slaucīt sviedrus un atkārtot citu aktieru priekšā teiktos tekstus.

Lauku kultūras nama līmeņa izrāde, bet cena kā Rīgas teātrī. Par stundu un 10 minūtēm tika samaksāti (pārmaksāti) 11 eiro.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

 

   

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.