Birutai 35 gadi, bet viņa nav vēl precējusies. Pēc 3 mēnešiem paredzēts klases salidojums, uz kuru Biruta nolēmusi ierasties kopā ar līgavaini, tāpēc par viņas galveno dzīves dzinuli kļūst sapņu prinča, kurš dzīvo pretējā mājā, medīšana. Lai realizētu savu mērķi, viņa izmanto sievišķīgas viltības, tomēr ne vienmēr tās ir veiksmīgas. Beigu beigās izrāde apstiprina teicienu, ka ne viss, kas spīd, ir zelts.

Izrāde skaitās komēdija, tomēr es to uztvēru kā traģikomēdiju. Lai arī Biruta pamanījās iekulties smieklīgās situācijās, man viņas bija žēl. Domāju, ka katras sievietes sapnis ir vīrs, bērni un ģimene. Ja šis sapnis nepiepildās līdz 35 gadu vecumam (Birutas gadījumā), sieviete to sāk uztvert sāpīgi. Viņa apzinās, ka šajā vecumā uz vienu rūķīti (vīrieti) ir 7-as vai pat vairāk Sniegbaltītes.

Zane Daudziņa divu(!) stundu garo monoizrādi nospēlē lieliski. Mainot balss intonāciju, viņa meistarīgi atveido ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu tēlus.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Izrāde ir kādas ģimenes viena vakara notikumu izklāsts.

Vecāki, kuriem pāri 60, lai paziņotu ko svarīgu, uzaicinājuši ciemos savus bērnus: meitu ar vīru un diviem dvīņiem, kā arī dēlu ar savu puisi. Sarunas ģimenes locekļu starpā nevedas, jo katrs iedziļinājies savās problēmās. Viņi neieklausās (varbūt nemaz nemāk ieklausīties) viens otrā, tāpēc izskan pārmetumi un aizvainojumi. Atbildes uz jautājumiem ir nevērīgas, strupas un bez patiesas līdzjūtības. Šajā ģimenē valda vienaldzības gaisotne.

Manuprāt, autors pārspīlējis, parādīdams tik daudz problēmu vienas ģimenes ietvaros. Tas drīzāk izraisa neticību. Dēls ir homoseksuālis, bet dēla mīļākais – alkoholiķis. Meita piekrāpusi vīru ar brāļa mīļāko un palikusi stāvoklī, līdz ar to viņas ģimene jūk ārā. Pie tam viņu uztrauc smagā kredīta nasta, kas būs vēl jāvelk vairākus gadus. Tēvs sirgst ar vēzi un vēlas ātrāku nāvi, bet māte, samierinājusies ar vīra situāciju, domā par eksotisku ceļojumu.

Viduvēja izrāde par vidusmēra ģimeni.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

   

Izrādes noskatīšanās līdzvērtīga, it kā būtu pārlasījusi savu bērnības atmiņu kladi. Padomju laiku bērniem daudz kas bijis kopīgs.

Jautra, bezrūpīga, sirsnīga un muzikāla izrāde, kuras autori ir paši aktieri, jo katrs atstāsta savus personīgos bērnības un skolas laiku piedzīvojumus, kas sadalīti pa tēmām: bērnudārzs, skola, vasara laukos, vaļasprieki, rotaļas, dzīvnieki, diskotēka, blēņas, rupji vārdi, pīpēšana, pirmais skūpsts u.c.

Aktieri stāsta pa vienam. Vēršas pret publiku un komunicē ar to. Izrādes laikā viņiem nav jātēlo cita persona, tāpēc skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt patiesos aktieru raksturus. Bija viegli iztēloties, kādi puišeļi un meituki viņi bijuši bērnībā. 

 

Tagad mīnusi.

1) Nepieņemami tas, ka izrādes laikā zālē sēdošie varēja ēst un dzert (pat no pudeles kakliņa!), jo kafejnīcas galdiņš bija ierīkots līdzās skatuvei. Tāds kino vai cirka variants. Pēc tam gan paši brīnamies, kāpēc kultūras līmenis krītas.

2) Izrāde nebūtu neko zaudējusi, ja iztiktu bez rupjās dziesmas “Hei, rumpi, pumpi…”. To parasti dziedāja studentu vecumā nevis pusaudžu.

3) Izrāde vietām likās saraustīta, jo šķita, ka aktieri uz vietas improvizē. Viens otru pārtrauc, pakoriģē.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


Internetā neatradu informāciju par Henrika Ibsena lugu ar šādu nosaukumu. Iespējams, ka oriģinālais lugas nosaukumus “Sabiedrības balsti” jeb “Sabiedrības pīlāri”.  

Kaut arī luga uzrakstīta 1877. gadā, tās tēma aktuāla arī mūsdienās. Galveno varoni – konsulu Berniku – dzīvē uz priekšu virza varaskāre un godkāre. Tiek vairākkārtīgi uzsvērts, ka viss, ko viņš dara, domāts sabiedrības labklājībai. Tikai noklusēts tiek patiesais Bernika aktīvās darbošanās iemesls. Tā ir mantkārība.

Pavisam negaidīti, pēc 15 gadus ilgas slēpšanas, draud atklāties Bernika pagātnes noslēpums, kas saistīts ar meliem un nodevību. Vai cilvēks, kuru sabiedrība uzskata par paraugu, spēs nokāpt no sava pjedestāla un atzīties jaunības grēkos?

Luga interesanta, jo skatītājam neļauj atslābt ne mirkli. Katrs personāžu dialogs atšķetina noslēpumu un arvien dziļāk ievelk notikumu virpulī.

Vienīgais, kas kaitināja – 9 aplī novietotie krēsli, kas visas izrādes laikā vairākkārtīgi tika grūstīti, stumdīti, apgāzti, piecelti un kārtoti, tādā veidā izrādot personāžu emocijas.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

    
 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.