Lifts

Poliklīnikā Adele ar mammu kāpj pa kāpnēm augšup. Turpat līdzās atrodas lifts režģu iežogojumā. Adele ierauga to un pārsteigta paziņo:

- Krātiņš.

 

Māksliniece

Adelei ļoti patīk darboties ar guašas krāsām. Kad viņa grib krāsot, tad paziņo:

- Gribu  košās krāsas (domāts – guašas krāsas)!

Adele kārtējo reizi darbojas ar guašas krāsām. Oma jautā, ko viņa dara. Adele atbild:

- Otoju!

Piezīme. Adele izsecinājusi - ja jau ar zīmuli zīmē, tad ar otu oto.

zīmēšana otošana

 

Aizrādījums

Rotaļlietu veikalā pie kases uz galda sēž apmēram divpadsmit gadus veca meitene. Adele to ieraugot, pie sevis klusi nosaka:

- Meitene sēž uz galda.

Brīdi pastaigā pa veikalu. Tad atgriežas pie kases un, žestikulējot ar vienu roku, meitenei aizrāda:

- Nu, kāpēc, bērniņ, sēdi uz galda?

 

Ragana

Uz mazpilsētu atbraucis muzikālais teātris ar izrādi „Ansītis un Grietiņa”. Otrā cēliena sākumā Adele sāk čīkstēt, ka vēlas iet prom. Mamma jautā:

- Kāpēc gribi iet mājās?

Adele atbild:

- Negribu raganu. Lai viņa brauc uz citu koncertu.

 

Dzejniece

Adele skaita:

- Lellīte, Lolīte,

Klausa uz vārdiņa.

Rītu būs salniņa;

Sals tevim kājas.

Piezīme. Adele apvienojusi Raiņa dzejoli ar latviešu tautasdziesmu.

 

Laiva

Mamma Adelei dzied latviešu tautasdziesmu „Āvu, āvu baltas kājas”:

- ... Tais’ brālīti oša laivu,

Brauc pēc vainadziņa.

Oša laiva, smaga laiva,

Tā grimst dibenā...

Pēc dziesmas Adele stāsta:

- Laiva salūza un to iebāza dibenā.

 

Filozofs

Adele filozofē:

- Ada ir Ada. Mamma ir mamma. Tētis ir tētis. Cilvēks ir cilvēks. Katram savs vārds.

Ada ir Ada

 

Pīle un zoss

Adele stāsta:

- Pīle sapīļoja. Gāga sagāgoja.

Piezīme. Gāga Adeles sarunvalodā ir zoss. Tajā laikā, kad šis citāts tika pateikts, dziedātāja Lady Gaga bija vēl tikai pusaudzes vecumā.

 

 

Dakšiņa - dakša

Mamma iesēdina Adeli klēpī un turpina ar dakšiņu ēst salātus. Adele kādu laiciņu skatās, kā mamma ēd un tad paziņo:

- Gribu padakšot ar dakšu!

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Manā bērnībā labas grāmatas bija deficīts. Kaut kādā mistiskā veidā tiku pie lietotas A. Lingrēnes „Lennebergas Emīls”. Mājas bibliotēkā šai grāmatai iedalīju Zelta fonda titulu. Jau toreiz nolēmu, ka nākotnē sekošu Emīla mammas piemēram un pierakstīšu savu bērnu nedarbus un jokus. Emīla mamma savus pierakstus veica burtnīcās. To bija tik daudz, ka sekretariāts ar grūtībām vērās ciet. Savukārt es pierakstus veicu kladēs. Manā krājumā šobrīd ir 10 klades, jo bez jokiem un nedarbiem tajās aprakstīta bērnu ikdiena no dzimšanas līdz pat trīs gadiem, kā arī viņu slimošanas vēsture.

Veidojot šo sadaļu, izšķirstīju divas Adas klades. Daudzi meitas jociņi, skatoties no šī brīža situācijas, vairs nešķiet smieklīgi, bet drīzāk – amizanti. Tie ir īpaši saprotami vecākiem, kuriem ir mazi bērni. Tieši viņi zina, ka lielākā daļa bērnu sāk runāt apmēram divos gados vai pat pēc divu gadu vecuma. Adas pirmais joks, kam dots nosaukums „Līgotāja”, tika pateikts gadā un astoņos mēnešos!

Pirmais garākais vārds, ko meita pateica, mums par brīnumu nebija tāds, ko lietojām ikdienā. Šķiet, ka vārdu zemūdene mēs bijām pieminējuši tikai dažas reizes un tad tikai saistībā ar viņas grāmatiņu. Var teikt, ka līdz ar vārdu zemūdene atvērās slūžas, un Ada dažu dienu laikā sāka runāt pilnos teikumos. Tā kā mēs uz Jāņiem braucām ciemos pie omas, tad Adas pirmais mīļākais citāts, ko viņa nemitīgi skandināja, bija šāds: „Visi sanāca čupā! Visi sanāca ciemos!”

Līdzko Ada iemācījās runāt, viņa kļuva par mazu pļāpiņu, kas muti atvēra agri no rīta ceļoties, bet aizvēra vēlu vakarā ejot gulēt. Jo kam tad citam mute domāta, ja ne runāšanai? Visaktīvākais Adas jociņu periods bija divi un trīs gadi. Jo viņa auga lielāka, jo asprātīgo izteicienu un bērnišķīgo secinājumu kļuva arvien mazāk un manis rakstītā klade vairs tik ātri nepildījās. Pēdējais ieraksts kladē veikts, kad Ada bija sešus gadus veca.

Bērnam augot, ar katru gadu jociņu skaits samazinās, un tas ir pašsaprotami, jo bērns kļūst zinošāks. Līdz ar to vecāki vairs netiek pārsteigti ar jocīgiem kapēcīšu jautājumiem un interesantiem situācijas atrisināšanas veidiem. Bieži vien mēs neuzzinām par kādu jocīgu atgadījumu, jo tajā brīdī bērns atrodas ārpus mūsu redzesloka, piemēram, bērnudārzā, skolā vai pagalmā.

Mājas lapā ievietotos Adas jociņus sadalīju pa vecumiem: 2 gadi, 3 gadi, 4 gadi un 5 gadi. Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2014. gada janvāra līdz 2014. gada februārim.