Vecums: 4 gadi

 

Šūpoles

Atnākot no pastaigas, Adele stāsta:

- Uz šūpolēm varēja šūpoties divatā un vienatā (domāts – vienatnē vai viens pats).

 
divatā vienatā

 

Rājiens

Oma Adeli par blēņām sarāj un beigās pārjautā:

- Tu mani saprati vai nesaprati?

Adele nevērīgi atbild:

- Nesapratu, jo esmu krieviete.

 

 

Ekonomiste

Adele un Roberts no Salatēva saņēmuši dāvanas. Adele priecājas:

- Salatētis Robertam uzdāvināja tieši tādu pīlīti, kādu mēs viņam gribējām pirkt. Cik labi, ka mums nebija jātērē nauda. Salatētis savu iztērēja.

Tautumeita

Adelei kultūras nama koncertā jādzied un jādejo. Pirms koncerta oma Adelei velk tautastērpu un saka:

- Mamma tevi nepazīs!

Koncerta sākumā Adele uzstājas kopā ar vokālo studiju. Pēc pirmās dziesmas viņa mikrofonā no skatuves, visai zālei dzirdot, pajautā mammai:

- Vai tu mani uzreiz pazini?

 

Bezgalīgās papīrlapas

Adele uz datora programmā Paint sazīmējusi daudz zīmējumus. Kādu dienu viņa atkal zīmē un noraizējusies jautā:

- Kad uz datora beigsies lapas?”

 

 

Viena firma

Adele tikusi pie opja darbarīku somas. Tajā atrod biezu gumijas gabalu. Paosta. Nepatikā savelk degunu un dodot to mammai saka:

- Mam, paosti! To gumiju laikam ražoja tā pati firma, kas tēta čības!

 

 

Akumulators

Tētis un opis Adeles klātbūtnē sarunājas, ka mašīnai nosēdies akumulators. Adele mammai stāsta:

- Akumulators no sākuma stāvēja, bet tagad apsēdās.

Karlsons

Adele guļ gultā un klausās radio kaseti par Karlsonu. Rokās viņa tur kasetes vāciņu ar Karlsona bildīti. Ilgi to pēta un tad dziļdomīgi mammai vaicā:

- Diez, kā Karlsons piedzima? Vai ar visu propelleru?”

 

 

 

Arbūzs

Veikala plauktā stāv pārgriezts arbūzs. Adele sen nav ēdusi arbūzu un aizmirsusi, kādas izskatās tā sēklas, tāpēc pārsteigta iesaucas:

- Tas arbūzs ir ar rozīnēm!

 

Pārmetumi

Gadu vecais brālis pa māju staigā bez pampera un piečurā uz grīdas. Mamma rājas:

- Mamma čurā podā, tētis čurā podā, māsa čurā podā. Kāpēc tu nečurā podā?

Pēc neilga laika Adele rāpjas pa kāpnēm uz bērnu gultas otro stāvu un brālim pārmetoši saka:

- Mamma kāpj pa kāpnēm, tētis kāpj pa kāpnēm, māsa kāpj pa kāpnēm. Kāpēc tu nekāp pa kāpnēm?

 

Acu pilieni

Adele, izgājusi no acu ārsta kabineta, jautā:

- Kāpēc man pilināja acīs?

Mamma paskaidro:

- Lai acu zīlītes būtu lielākas un ārste labāk redzētu tavas actiņas!

Adele pēc mirkļa iesaucas:

- Mam! Manas acis jau kļuva lielākas! Es sāku redzēt savas deguna nāsis!

Nabiņa

Adele guļ gultā un pēta savu nabiņu:

- Kāpēc man nabiņā tādi netīrumi? Vai tās ir dzemdību pumpas?

Divas lellītes

Mamma Adelei nopirka mazu lellīti. Pēc divām dienām tādu pašu lellīti nācās nopirkt arī brālim, jo citādi viņš čiepa Adeles lellīti un Adele viņu dusmās saukāja par malu mednieku.

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Manā bērnībā labas grāmatas bija deficīts. Kaut kādā mistiskā veidā tiku pie lietotas A. Lingrēnes „Lennebergas Emīls”. Mājas bibliotēkā šai grāmatai iedalīju Zelta fonda titulu. Jau toreiz nolēmu, ka nākotnē sekošu Emīla mammas piemēram un pierakstīšu savu bērnu nedarbus un jokus. Emīla mamma savus pierakstus veica burtnīcās. To bija tik daudz, ka sekretariāts ar grūtībām vērās ciet. Savukārt es pierakstus veicu kladēs. Manā krājumā šobrīd ir 10 klades, jo bez jokiem un nedarbiem tajās aprakstīta bērnu ikdiena no dzimšanas līdz pat trīs gadiem, kā arī viņu slimošanas vēsture.

Veidojot šo sadaļu, izšķirstīju divas Adas klades. Daudzi meitas jociņi, skatoties no šī brīža situācijas, vairs nešķiet smieklīgi, bet drīzāk – amizanti. Tie ir īpaši saprotami vecākiem, kuriem ir mazi bērni. Tieši viņi zina, ka lielākā daļa bērnu sāk runāt apmēram divos gados vai pat pēc divu gadu vecuma. Adas pirmais joks, kam dots nosaukums „Līgotāja”, tika pateikts gadā un astoņos mēnešos!

Pirmais garākais vārds, ko meita pateica, mums par brīnumu nebija tāds, ko lietojām ikdienā. Šķiet, ka vārdu zemūdene mēs bijām pieminējuši tikai dažas reizes un tad tikai saistībā ar viņas grāmatiņu. Var teikt, ka līdz ar vārdu zemūdene atvērās slūžas, un Ada dažu dienu laikā sāka runāt pilnos teikumos. Tā kā mēs uz Jāņiem braucām ciemos pie omas, tad Adas pirmais mīļākais citāts, ko viņa nemitīgi skandināja, bija šāds: „Visi sanāca čupā! Visi sanāca ciemos!”

Līdzko Ada iemācījās runāt, viņa kļuva par mazu pļāpiņu, kas muti atvēra agri no rīta ceļoties, bet aizvēra vēlu vakarā ejot gulēt. Jo kam tad citam mute domāta, ja ne runāšanai? Visaktīvākais Adas jociņu periods bija divi un trīs gadi. Jo viņa auga lielāka, jo asprātīgo izteicienu un bērnišķīgo secinājumu kļuva arvien mazāk un manis rakstītā klade vairs tik ātri nepildījās. Pēdējais ieraksts kladē veikts, kad Ada bija sešus gadus veca.

Bērnam augot, ar katru gadu jociņu skaits samazinās, un tas ir pašsaprotami, jo bērns kļūst zinošāks. Līdz ar to vecāki vairs netiek pārsteigti ar jocīgiem kapēcīšu jautājumiem un interesantiem situācijas atrisināšanas veidiem. Bieži vien mēs neuzzinām par kādu jocīgu atgadījumu, jo tajā brīdī bērns atrodas ārpus mūsu redzesloka, piemēram, bērnudārzā, skolā vai pagalmā.

Mājas lapā ievietotos Adas jociņus sadalīju pa vecumiem: 2 gadi, 3 gadi, 4 gadi un 5 gadi. Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2014. gada janvāra līdz 2014. gada februārim.