Vannošanās

Vakarā tētis vannā laiž ūdeni. Kamēr ūdens tek, vannā tiek iecelta Adele.

- Karsts! Karsts ūdens! – iesaucas Adele. - Es to dzirdu!

Adele vannā plunčājas un negrib līst laukā. Tomēr mamma viņu izceļ no ūdens un ietītu dvielī aiznes uz istabu. Adele sašutusi iesaucas:

- Mamma mani nozaga!

 

Līdz kāzām sadzīs

Adele uz ceļa nokrīt un sasit galvu. Mamma viņu mīļo un stāsta:

- Līdz kāzām sadzīs.

Adele nezin, kas ir kāzas, tāpēc mamma skaidro:

- Kāzas ir tad, kad cilvēki apprecas.

Vakarā pirms gulētiešanas mamma apjautājas, vai Adelei galva vēl sāp. Adele pārliecināti:

- Nesāp. Ada jau apprecējās.

 

Midzināšana

Mamma nekādi nevar iemidzināt Adeli un dusmīgi saka:

- Skaitu līdz pieci. Ja nebūs ciet ne acis, ne mute, iešu prom un gultā atstāšu tevi vienu!

Mamma sāk lēni skaitīt. Kad mamma tikusi līdz pieci, Adele čukst:

- Pie četri Ada jau aizmiga.

1... 2... 3... 4... 5

 

Kaķa pēdiņa

Kaķis pacēlis ķepiņu tā, ka var redzēt rozā pēdas mīkstumiņu. Adele mammai rāda:

- Re, kur kaķim papēdis!

 

Pie jūras

Adele jūrā met smiltis un secina:

- Viss ūdens sasmiltots.

 

Pelējums

Tētis Adelei vannas istabā rāda:

- Te ir pelējums.

Adele aizdomīgi jautā:

- Vai pele ciemos bija atnākusi?

 

Zaķu māte

Mamma nolemj Adeli atradināt no knupja. Paslēpj to, bet pirms gulētiešanas meitai stāsta:

- Šovakar no darba uz mājām braucu caur mežu. Satiku Zaķu māti. Viņa palūdza mazajam zaķēnam iedot knupīti. Es atdevu.

Pirms migšanas Adele raud un lūdzas knupi, bet mamma nepiekāpjas.

Turpmākās dienas, ejot pastaigāties, Adele mammu velk uz aptieku un skatlogā rāda knupjus, bet mamma izliekas, ka mājienus nesaprot.

Tad kādu dienu Adele no Zaķu mātes saņem pateicības dāvanu – spēlīti. Rotaļājoties ar jauno mantu, Adele aizdomājas un mammai jautā:

- Vai man to uzdāvināja Zaķu māte?

- Jā! – atbild mamma.

- Bet kā tu saprati zaķu valodu?

Mamma pirmajā mirklī apjūk. Viņu izglābj pati Adele, jo atbild mammas vietā:

- Laikam kāds cilvēks bija pārģērbies par zaķi.

 

Pasaules karte

Laukos virtuvē pie sienas piestiprināta pasaules karte. Adele iebaksta ar pirkstu kartē un jautā:

- Vai vecaistēvs te skatās, cik viņam lieli lauki?

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Manā bērnībā labas grāmatas bija deficīts. Kaut kādā mistiskā veidā tiku pie lietotas A. Lingrēnes „Lennebergas Emīls”. Mājas bibliotēkā šai grāmatai iedalīju Zelta fonda titulu. Jau toreiz nolēmu, ka nākotnē sekošu Emīla mammas piemēram un pierakstīšu savu bērnu nedarbus un jokus. Emīla mamma savus pierakstus veica burtnīcās. To bija tik daudz, ka sekretariāts ar grūtībām vērās ciet. Savukārt es pierakstus veicu kladēs. Manā krājumā šobrīd ir 10 klades, jo bez jokiem un nedarbiem tajās aprakstīta bērnu ikdiena no dzimšanas līdz pat trīs gadiem, kā arī viņu slimošanas vēsture.

Veidojot šo sadaļu, izšķirstīju divas Adas klades. Daudzi meitas jociņi, skatoties no šī brīža situācijas, vairs nešķiet smieklīgi, bet drīzāk – amizanti. Tie ir īpaši saprotami vecākiem, kuriem ir mazi bērni. Tieši viņi zina, ka lielākā daļa bērnu sāk runāt apmēram divos gados vai pat pēc divu gadu vecuma. Adas pirmais joks, kam dots nosaukums „Līgotāja”, tika pateikts gadā un astoņos mēnešos!

Pirmais garākais vārds, ko meita pateica, mums par brīnumu nebija tāds, ko lietojām ikdienā. Šķiet, ka vārdu zemūdene mēs bijām pieminējuši tikai dažas reizes un tad tikai saistībā ar viņas grāmatiņu. Var teikt, ka līdz ar vārdu zemūdene atvērās slūžas, un Ada dažu dienu laikā sāka runāt pilnos teikumos. Tā kā mēs uz Jāņiem braucām ciemos pie omas, tad Adas pirmais mīļākais citāts, ko viņa nemitīgi skandināja, bija šāds: „Visi sanāca čupā! Visi sanāca ciemos!”

Līdzko Ada iemācījās runāt, viņa kļuva par mazu pļāpiņu, kas muti atvēra agri no rīta ceļoties, bet aizvēra vēlu vakarā ejot gulēt. Jo kam tad citam mute domāta, ja ne runāšanai? Visaktīvākais Adas jociņu periods bija divi un trīs gadi. Jo viņa auga lielāka, jo asprātīgo izteicienu un bērnišķīgo secinājumu kļuva arvien mazāk un manis rakstītā klade vairs tik ātri nepildījās. Pēdējais ieraksts kladē veikts, kad Ada bija sešus gadus veca.

Bērnam augot, ar katru gadu jociņu skaits samazinās, un tas ir pašsaprotami, jo bērns kļūst zinošāks. Līdz ar to vecāki vairs netiek pārsteigti ar jocīgiem kapēcīšu jautājumiem un interesantiem situācijas atrisināšanas veidiem. Bieži vien mēs neuzzinām par kādu jocīgu atgadījumu, jo tajā brīdī bērns atrodas ārpus mūsu redzesloka, piemēram, bērnudārzā, skolā vai pagalmā.

Mājas lapā ievietotos Adas jociņus sadalīju pa vecumiem: 2 gadi, 3 gadi, 4 gadi un 5 gadi. Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2014. gada janvāra līdz 2014. gada februārim.