Sestdiena

Tētis paziņoja, ka katram ģimenē jādara kāds darbs. Es gan neuzskatu, ka darbu sadale bija godīga. Mammai tika uzdots izravēt un aplaistīt puķes, man – nokrāsot garāžas sienas un jumtu, bet Markuss ir pārāk mazs, lai kaut ko prātīgu darītu, tādēļ tētis viņam vienkārši lika mūs netraucēt.

Es sāku krāsot. Jāatzīstas, - jau pēc dažiem otas triepieniem sapratu, ka krāsošana ir diezgan garlaicīgs darbs.

Netālu no garāžas ap puķudobi rosījās mamma. Man par prieku, iezvanījās viņas mobilais. Mamma uzsāka sarunu un aizgāja uz mājas pusi.

Kamēr nebija neviena, kas mani uzrauga, pārtraucu garāžas krāsošanu un centos izdomāt, kā šo garlaicīgo procesu padarīt raitāku. Beigu beigās izdomāju. Nolēmu šķidro krāsu ieliet lejkannā; pēc tam uzkāpt uz garāžas jumta un to aplaistīt. Domāts – darīts. Paņēmu mammas atstāto lejkannu un ielēju tajā krāsu.

Un tieši tajā mirklī tētim savajadzējās palīgu mašīnas remontēšanas darbos. Biju priecīgs, ka tieku prom no garlaicīgās krāsošanas.

Mamma pie puķu laistīšanas atgriezās tikai pēc dažām stundām, kad ārā jau sāka krēslot.

Svētdiena

No rīta mamma bija nikna kā pūķis, jo gaismā pamanīja vakardienas laistīšanas rezultātu - ar brūno krāsu nokrāsoto puķudobi. Nezinu kā, bet man šoreiz palaimējās, jo rājienu un sodu nopelnīja Markuss. Brālim nācās visu dienu nonīkt savā istabā, bet es savējā varēju netraucēti spēlēt Zombiju kariņu. Cik labi, ka Markuss to neredzēja, citādi būtu nosūdzējis mammai.