Mārtiņa burtnīca09.07.2014.

Tēma: E-GRĀMATASStāstiņi un pasakas

Trešdiena

Rīt paredzēts skolas vakars. Jau vairākas dienas mēģināju mammu pārliecināt, ka skolas vakars nav nekāda nopietnā balle. Tā ir parasta diskotēka, uz kuru jāsaģērbjas krutās drēbēs. Taču mamma manī neklausījās un veikalā nopirka 16. gadsimta galma tērpu.

 

Ceturtdiena

Mamma apsolīja, ka ļaus pie datora pavadīt visu sestdienu un svētdienu, ja es uz balli aiziešu viņas sagādātajā tērpā. Ko tik nedarīsi datorspēļu dēļ. Es pat pacietu to mirkli, kad manos matos tika ietīti divi ruļļi. Beidzot, kad biju sapucēts, paskatījos spogulī un konstatēju, ka esmu pārsteidzoši līdzīgs vecmāmiņai Bertai. Ar šausmām gaidīju vakaru.

Lai gan ārā bija tumšs, pa ceļam uz diskotēku mani pamanīja trīs 7.a klases puiši, kuri, protams, ierēca. Bet es pie sevis domāju tikai par sestdienas un svētdienas datorspēlēm.

Kad iegāju skolā, balle bija jau sākusies. Cerēju neuzkrītoši ieslīdēt dejotāju pūlī, taču tas nebija iespējams pārāk atšķirīgā apģērba dēļ. Beidzot man izdevās noslēpties zem soliem deju zāles stūrī.

Taču nepatikšanas vēl nebija galā. Nedēļas sākumā skolā bija notikusi loterija, un tieši šajā vakarā tika paziņots tās uzvarētājs. Ticiet vai nē – tas biju es! Nu man nācās līst laukā no sola apakšas un kāpt uz skatuves pakaļ balvai. Bet līdzko es pastiepu rokas, lai saņemtu balvu, kāds iebļāvās: „Dejo! Dejo!”. Pēc mirkļa jau visa zāle auroja: „Dejo! Dejo!”. Ja publika prasa, tad jādara. Vienīgā deja, ko kaut cik atceros no bērnudārza laikiem, ir „Tūdaliņ, tāgadiņ”. Satraukumā aizmirsu tautiskās dejas soļus. Beigās paliku uz skatuves ar sakrustotām kājām un pie tam vēl stulbi smaidot. Tieši tajā mirklī mani apžilbināja fotoaparāta gaisma.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt un izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

2011. gadā izdevniecība „Zvaigzne ABC” publicēja pirmo Džefa Kinnija „Grega dienasgrāmatu”. Mūsmājās to izlasīja visi. Tā kā tētim ļoti patika šī grāmata, bērni nolēma jubilejā viņu iepriecināt, uzdāvinot pašu sacerētu līdzīga stila grāmatu „Mārtiņa klade”. Uz dienas beigām vai nu idejas aptrūkās, vai arī nedaudz apnika, bet grāmata sanāca paplāna - tikai 7 lappuses.

Nolēmu bērnu garadarbu publicēt mājas lapā. Zīmējumi palika oriģinālie. Sižetu nemainīju, bet tekstā veicu uzlabojumus. Pamainīju arī nosaukumu no "Mārtiņa klade" uz "Mārtiņa burtnīca", jo teksta nav tik daudz, lai pretendētu uz klades apjomu.