Stāstījums. Emocionāli smags latviešu tautas vēstures posma attēlojums caur viena cilvēka dzīvi, jo filma uzņemta pēc Melānijas Vanagas, kura Sibīrijā pavadīja 16 gadus, atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem. Filma atklāj latviešu sievietes vīrišķīgo spēku, mīlestību un cerību. Ne velti ir teiciens, ka cerība mirst pēdējā. Tieši cerība izaudzināt savu dēlu, ieraudzīt savu zemi un pieskarties savam vīram, deva Melānijai spēku izdzīvot. Manuprāt, arī viņas rakstītās, bet nenosūtītās vēstules vīram, bija kā cerību lūgsnas kaut kam dievišķam. Tā bija sava veida ticības izpausme. Savas Bībeles rakstīšana svešumā.

Melnbalts. Tas, ka filma uzņemta melnbalta, pastiprina tās māksliniecisko vērtību, jo baltais un melnais ir līdzvērtīgs labajam un ļaunajam. Ar melnbalto tiek radīts mākslinieciskais kontrasts tumši gaišajās attiecībās.

Skaņa. Cilvēki filmā runā maz. Būtiskākais tiek parādīts ar kustībām, mīmiku un skaņas efektiem. Un ko tur daudz runāt, jo, kad cilvēkam bēdas, viņš nepriecājas un nesmejas, bet ieraujas sevī un klusē. Šo drūmumu, apātiju, bezspēku, badu un skumjas caurvija īpatnējas skaņas, kas līdzinājās vaidiem, elsoņai, nopūtai.

Daba. Sibīrijas daba laikam ir vienīgais, kas deportētajam cilvēkam ļauj kaut mirkli izbaudīt brīvību (iegulties zālē un skatīties debesīs). Iespējams, ka daba ir tā, kura pastiprina atmiņas par savu zemi, jo arī Latvijā aug tādi paši koki, upē plūst tāds pats ūdens un debesīs starp mākoņiem spīd tāda pati saule.

Kad filmas noslēgumā Melānijai tiek pajautāts, kā tai Sibīrijā ir? Viņa nežēlojas un nepazemojas, bet lepni atbild, ka tur visu laiku snieg. Tas skan gluži tikpat bezpersoniski, kā ikdienas sarunā, atbildot uz jautājumu: “Kāds ārā laiks?”

Ēst, ēst, ēst. Tā kā cilvēki dzīvoja pusbadā, viena no svarīgākajām domām, kas aizņēma viņu prātu, bija ēdiena sagādāšana. Šī iemesla dēļ tika pieļauti arī pazemojumi.

Atvadas no tuviem cilvēkiem. Vislielākie lūzuma punkti Melānijas dzīvē, manuprāt, bija divi. Pirmais, - Melānijas kā mātes sāpju kliedziens, kad viņa atrāva no sevis dēlu, ļaudama viņam slepus no Sibīrijas aizbraukt uz Latviju. Otrais – Melānijas kā sievas sāpju kliedziens, kad filmas noslēgumā viņa uzzināja par vīra nāvi un atvadījās no viņa, pieskaroties pirkstu nospiedumiem.

Auditorija. Filmas pirmizrādē, kas notika Ogrē, redzēju tikai dažus savas skolas jauniešus. Skumji, jo viņiem būtu jābūt pamatauditorijai, kam šis vēstījums adresēts.

No 5 zirņiem filmai piešķiru


Vairākus mēnešus iepriekš redzētais reklāmas treilers mani pārliecināja, ka šī animācijas filma noteikti būtu jānoskatās, jo tā varētu patikt arī pieaugušajiem. Vēlāk gan sapratu, ka treilerī tika samontēti labākie kadri, kas bija redzami filmas sākumā.

Līdzko filmas darbībā iesaistījās bandītzaķis (atkal zaķim, tāpat kā Sarkangalvītes multenē, iedalīta sliktiņā loma) un visa pamesto mājdzīvnieku kanalizācijas varza, filma zaudēja interesantumu.

Pamanīju, ka filmas vidusdaļā garlaikojās arī mazie skatītāji, kam šī filma tika vairāk adresēta. Priekš pieaugušajiem, diemžēl, šoreiz nekā jauna un interesanta.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

    
 

„Warcraft: Sākums”, fantāzijas filma11.06.2016.

Filma veidota pēc pasaulē vienas no vispopulārākajām 1994. gadā iznākušajām datorspēlēm. Tā stāsta par divām dažādām pasaulēm, kuras vienu no otras šķir tumšo spēku portāls. Atveroties portālam, nežēlīgi orku milži pamet savu pasauli Azerotu un sāk iekarot cilvēku pasauli. Protams, kā jebkurā kariņā, neiztikt bez sagūstītajiem, nodevējiem, stindzinošiem kaujas skatiem, ļaunā un labā divkaujas, burvestībām un nāves. Vārdu sakot - pasaka vīriešu gaumē.

Man tika dota izvēle – kopā ar vīru un dēlu kinoteātrī skatīties filmu vai divas stundas tirdzniecības centrā šopingot. Solidaritātes dēļ izvēlējos pirmo variantu, kaut arī iepriekš neko par datorspēli Warcraft nebiju dzirdējusiLabi, ka filma izveidota tik uztverami, ka visu bija iespējams saprast pat datorspēles nefanam. Vienīgais, kas nepatika – ātrās tuvplāna cīņas ainas, kurām bija grūti izsekot.

Filma beidzās neko konkrēti skatītājam nepasakot. Tā laikam bija zīme, ka nākotnē gaidāma vēl vismaz viena sērija.

No 5 zirņiem filmai piešķiru

  
 

Filma "Es esmu šeit" stāsta par 17 gadus veco Raju un viņas 12 gadus veco brāli Robi, kuri kopā ar vecomāti dzīvo lauku mājā Rēzeknes novadā. Kad vecāmāte nomirst, bērni par to neziņo sociālā dienesta darbiniecei, tāpēc, nevienam nenojaušot, viņi dažus mēnešus dzīvo vieni paši. Tā kā Raja nevar sazvanīt uz Angliju aizbraukušo māti, viņa nolemj piedalīties angļu valodas olimpiādē, kur galvenā balva ir brauciens uz Londonu. Tādā veidā Raja cer satikt māti, lai visu izstāstītu.

Filma par ātru pieaušanu, izmisumu, mīlestības trūkumu, klusēšanu un cerību. Latviešiem ir teiciens, ka cerība mirst pēdējā. Filmā tā mira mirklī, kad māte, atpērkoties ar naudu, atteica palīdzību uz Londonu atbraukušajai meitai. Pēc tam gan mirusī cerība atkal cēlās augšā, tikai citā kvalitātē, jo Raja saprata, ka vienīgais vistuvākais cilvēks šajā pasaulē ir brālis Robis, kuru viņa nedrīkst pamest tāpat, kā māte pametusi viņus.

Dzīves gudrība teic, ka cilvēku stiprāku dara pārbaudījumi. Tikai vieni šos pārbaudījumus izbauda brieduma gados, kad dzīvē daudz kas jau pārdzīvots, bet citiem ar pārbaudījumiem nākas saskarties agrā jaunībā. Filmā saskatīju dzīves pārbaudījumu salīdzināšanu ar brišanu pa dubļiem. Dubļi parādās pa ceļam uz skolu. Dubļos iekrīt atestāts un nosmērējas baltā Rajas izlaiduma kleita. Dubļu ir tik daudz, ka līdz mājas pagalmam nav iespējams atbraukt ar mašīnu. Pat līdzās esošais purva ezers ir tik dūksnains kā dubļi. Un kūdras kalns tik melns kā dubļi…

Mēs katrs savā dzīvē uzvelkam gumijas zābakus un brienam. Citiem izdodas pārbrist dubļiem pāri daudzmaz tīrām kājām, bet citi iestieg tajos arvien dziļāk, nošļakstot ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Un tad, kad veiksmīgi esam izbriduši no dubļiem laukā, mēs uzvelkam tīrus apavus (filmas beigās Raja Robim uzdāvina sarkanas botas).

Tikai pēc filmas noskatīšanās internetā izlasīju, ka angliskajā versijā filmas nosaukums ir “Mellow Mud”, kas tulkojumā nozīmē “Maigie dubļi”.

Filmā sarunas ir īsas un virspusējas, tāpēc skatītājam dažas lietas paliek neizprastas un neatklātas, piemēram, pilnīgi nekas nav zināms par bērnu tēvu – vai dzīvs, vai miris.

Manuprāt, filmā ir arī dažas nepilnības (tālāk runāšu no skolotājas skatu punkta). Pirmkārt, skolā bērnus uzņem no 7 gadu vecuma, tāpēc 12. klasi beidzot viņi ir 18 vai 19 gadus veci. Raja skolu pabeidza 17 gados. Tas nozīmē, ka viņa bija 11. klases skolēna vecumā. Otkārt, neticu, ka reģionālajā angļu valodas olimpiādē var uzvarēt vidusskolas skolēns, kuram mājās nav datora, televizora un pat grāmatu (pieņemsim, ka tās tiek paņemtas no skolas bibliotēkas). Un šādai olimpiādei nevar(!) sagatavoties dažu dienu laikā. Kad angļu valodas skolotājs Rajai jautā, kā viņa iemācījusies angļu valodu, jauniete atbild, ka pateicoties tēvam. Bet tēvs, kā iepriekš noskaidrojām, ir noslēpumā tīta persona, uz kuru var izbraukt filmu veidotāji, ja nevar izdomāt, kā pamatot atbildi. Treškārt, tā jau ir otrā jauniešiem domātā pēdējo gadu latviešu filma (arī “Izlaiduma gads” / 2014.), kurā skolotāji ielaižas seksuālās attiecībās ar saviem audzēkņiem. Vai tā ir kāda Latvijas skolotāju pataloģija? Kāpēc jāiemin dziļāk dubļos jau tā sabiedrības acīs tik zemi novērtētais pedagogs?

Filma orientēta uz jauniešiem, kuri vecāki par 14 gadiem. Skatījos to kopā ar saviem bērniem (17 un 13 gadus veciem). Viņi sākumā nesaprata, kāpēc mirušā vecmāmiņa, gluži kā ganksteru filmā, tika iemesta izraktā bedrē, nevis pienācīgi apglabāta. Nezinošajam skatītājam netika paskaidrots, ka bez apgādnieka palikušos bērnus var ievietot bērnu namā, ko Raja un Robis, protams, nevēlējās.

Visumā filma man patika. Tāda skumja un skaudra. Ar sāļām asarām beigās.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kad cilvēku māc skumjas, bieži vien zīmējumos viņš attēlo sevi alegoriskā veidā. Ne velti psihologi pēc zīmējuma spriež par esošajām problēmām.