Nekad nav bijusi vēlme apmeklēt izrādes, kuras ir kāda romāna vai filmas skatuvisks pārstāstījums, jo man nepatīk skatīties to, ko es zinu. Šoreiz izrādi apmeklēju dēla dēļ. Pati “Svina garšu” izlasīju jau pasen, bet dēlam grāmata kaut kā nelasījās, tāpēc nolēmu, ka slinkajam lasītājam palīdzīgu roku spēs sniegt teātris.

Izrāde iesākās jau pirms izrādes sākuma, liekot tikko atnākušajiem skatītājiem iejusties bibliotēkas gaisotnē un uz projektora aplūkot 30-to un 40-to gadu avīžu atvērumus. Šī vēsturisko notikumu dokumentēšana nerimās visu turpmāko izrādes laiku, piešķirot kopainai sava veida oriģinalitāti. Skatītājam tika dotas divas iespējas – skatīties izrādi un pa laikam skatuves fonā palasīt kādu avīzes tekstu.

Izrāde ir par jaunu puisi Matīsu, kurš palicis dzīvot vecāku mājā pavisam viens. Paralēli bezrūpīgajām jaunības ballītēm, iedzeršanām un riskantajiem starpgadījumiem, viņam kopā ar saviem draugiem nākas piedzīvot 40-to gadu sākuma politiskās peripetijas. Neatceros, vai grāmatā tik bieži tika pieminēta alkohola lietošana, bet izrādē dzēra daudz. Nez vai tas ir labs piemērs jauniešu auditorijai, uz ko šī izrāde tomēr ir orientēta.

Izrāde sadalīta divās daļās un kopā ilgst 3 stundas 20 minūtes. Par garu. Saprotu, ka režisoram bija vēlme izveidot izrādi pēc iespējas tuvāk grāmatas saturam, tomēr varēja saīsināt, iztiekot bez vairākiem ne tik būtiskiem notikumiem. Ja pēc pirmās izrādes daļas starpbrīdī devāmies ar pacilātu sajūsmu, tad otrā izrādes daļa likās garlaicīgāka un nogurdinošāka. Iekšēji jutu vēlmi pēc ātrākām beigām.

No 5 zirņiem teātrim piešķiru

 

P.S. Dēls bija aizgājis uz izrādi ar ausu aparātu vienā ausī. Nožēloju, ka biju ieteikusi to ielikt. Pēc izrādes otrā cēliena, kurā, attēlojot geto šausmas, bija radītas tik griezīgas un nepatīkamas skaņas, dēls bija dusmīgs, jo “ausu aparāts tika izvarots, pamatīgi viņa ausī sīcot.”


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Grāmata par divu jaunu cilvēku – Tesas (Terēza) un Gusa (Engusa) dzīves posmiem sešpadsmit gadu garumā – no 18 gadu vecuma līdz 34 gadiem. Šo gadu laikā abu ceļi dažas reizes krustojas, kaut viņi viens otru nepazīst un varbūt pat īsti nepamana. Taču viņiem ir lemts kaut kad tomēr satikties, jo abi savā ziņā ir diezgan līdzīgi. Abi vienā vecumā, abi gara auguma, abi gadiem ilgi pārdzīvo tuva cilvēka zaudējumu, abi mīl mākslu, abi izrāda rūpes par bērniem, abiem dzīvē ir bijis ilgstošs laika posms, kad pienākuma pēc nedarīja to, ko patiesi vēlētos.

Grāmata lasījās raiti, jo laba valoda un aprakstītās situācijas tuvas mūsu ikdienas dzīvei. Tikai noslēgums atrisinājās kaut kā ļoti ātri, nepārliecinot mani un radot neticības sajūtu.

Manuprāt, grāmatas nosaukums “Man tevis pietrūkst” attiecināms ne tikai uz abiem galvenajiem varoņiem, bet uz jebkuru līdzcilvēku, ar kuru dzīvē bijusi pietiekami tuva saskarsme, bet laika gaitā šī tuvā saite zudusi, radot tukšuma un ilgu sajūtas.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Pirms vairākiem gadiem šo grāmatu jubilejā uzdāvināja vīrs. Aiz cieņas pret dāvinātāju, toreiz izmocīju kādas 100 lappuses. Pametu, jo nelikās saistoša. Šoruden, gatavojoties divu dienu braucienam uz Latgales laukiem sapratu, ka tumšā un rudenīgi vēsā vakarpusē nebūs īsti ko tur darīt (laucinieki pieraduši iet gulēt līdz ar tumsas iestāšanos, bet es to uzskatu par bērnu laiku), tāpēc ieskatījos mūsmājas grāmatu plauktā un nolēmu vēlreiz atgriezties pie vīra dāvinājuma. Kad atkal biju tikusi līdz apmēram 100-tajai lappusei, sapratu, kāpēc pagājušajā reizē pametu lasīt. Taču tā kā lauku mājā nebija ko darīt, sēdēju uz siltas krāsnsaugšas un turpināju iesākto. Drīz vien grāmata kļuva aizvien interesantāka un noslēpumaināka, ieraujot mani ziepju operai cīnīgā sižeta sazarojumā.

 

1913. gadā uz kuģa, kas peld no Anglijas uz Austrāliju, viena pati ceļo četrus gadus veca meitenīte. Kad kuģis piestāj gala ostā, neviens viņu nesagaida, tāpēc meitenīti uz savām mājām aizved ostas darbinieks Hjū. Tā kā par meitēnu neviens nākamajās dienās neinteresējas, Hjū un viņa sieva Lila mazo pieņem savā ģimenē, dodot vārdu Nella. Pēc ilgām pārdomām, Hjū Nellas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā atklāj patiesību, taču koferīti ar mantām, kas bija meitenei līdzi uz kuģa, Nella saņem pēc Hjū nāves, apmēram 60 gadu vecumā. Līdz ar to tikai 1975. gadā viņa aizbrauc uz Angliju un uzsāk sava noslēpuma šķetināšanu. Diemžēl to pārtrauc negaidīta ģimenes situācija. Nellai atgriežoties Austrālijā, meita viņas aizgādībā nodod mazmeitu Kasandru.

Kad Nella nomirst, izrādās, ka mantojumā Kasandra saņem Anglijā esošu kotedžu, par kuras eksistenci viņa nav zinājusi. 2005. gadā Kasandra no Austrālijas dodas uz Angliju, lai turpinātu šķetināt mistisko vecmāmiņas pagātni. Jāatzīst, ka tikai no šīs vietas (apmēram 100-tā lappuse) grāmatā sākas interesanti un noslēpumaini pavērsieni, ko man kā lasītājai bija vēlme ātrāk izdibināt.


Drīzāk tas nav koncerts, bet muzikāla izrāde, kurā Raimonda Paula 12 jaunās dziesmas papildina aktiera Andra Bērziņa monologs ar dažādu dzejnieku garadarbiem. Pilnīgi piekrītu maestro, kurš intervijā teicis, ka dziedošie aktieri “spēj dziesmu tekstus iznest līdz klausītājiem” pat labāk nekā dziedātāji. Kā atzina aktieris, koncerts veltīts sievietēm, un tā galvenā tēma - mīlestība.

Uz koncertu aizgāju Raimonda Paula dēļ. Nespēju beigt viņu apbrīnot. 83 gadu vecumā sacerēt dziesmas un uzstāties koncertos, - to nespēj kurš katrs.

No 5 zirņiem koncertam piešķiru


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Kas īsti ir miljonārs? Varbūt ne tas, kurš negodīgi sev izdevīgā laikā un vietā sazadzies, bet tas, kurš iemantojis miljoniem cilvēku sajūsmas un mīlestības.