Jau agrāk, lasot vai klausoties radošo profesiju pārstāvju, kuru jaunība noritējusi 60-70-tajos gados, intervijas, biju dzirdējusi par Vecrīgas kafejnīcu “Kaza”. Domāju, ka tas ir bijis kafejnīcas patiesais nosaukums. Kā izrādās – nē. Kafejnīca saucās “Sputņiks”, bet tā kā tajā bija viena no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām “Casino”, jauniešu vidū kafejnīca ieguva iesauku “Kaza”. Un šo ļoti svarīgo faktu diemžēl es nesaklausīju (varbūt palaidu garām) filmā, bet atradu internetā pēc filmas noskatīšanās.

Kafejnīca “Kaza” tolaik bijusi “nepareizo” jauniešu – bohēmistu – galvenā satikšanās vieta. Te tusējās jaunie literāti, fotogrāfi, mākslinieki un mūziķi, kas iespēju robežās interesējās par mākslas dzīvi ārpus PSRS rāmjiem, kopīgi organizēja braucienus uz dažādiem kinofestivāliem, viens otram deva lasīt deficīto ārzemju literatūru, pētīja poļu un čehu mākslas žurnālus. Dokumentālajā filmā tiek dota iespēja pēc 50 gadiem tikties ar vairākiem mūsdienās atzinību ieguvušajiem tā laika kazistiem.

Patika intervēto cilvēku atziņas. Kaut vai Jura Zvirgzdiņa teiktais, ka daudzu 40-gadnieku acīs viņš vairs nesaskata dzirksteli, un daudzi mūsdienu jaunieši 20 gadu vecumā ir jau 40-60 gadīgi.

 

No 5 zirņiem filmai piešķiru

  
 

“Pērs Gints”, Latvijas Nacionālā opera un balets19.08.2019.

Tēma: ŠIS UN TASVērtējumi un atsauksmesTeātra izrādes un koncerti

Sirreāla pasaka pieaugušajiem par vieglprātīgu dēkaini Pēru Gintu, kas alkst pēc piedzīvojumiem tālās zemēs un, būdams vājas gribas cilvēks, viegli iesaistās jaunās attiecībās ar sievietēm. Ik pa laikam līdzās galvenajam varonim izrādē parādās divi būtiski personāži. Viens no tiem – briedis, kas, manuprāt, asociējas ar Pēra Ginta sapņiem un darbojas kā vīrieša dzinējspēks. Otrs - Nāve, kas attēlota kā komiskais varonis, kura parādīšanās uz skatuves izraisa nevis satraukumu, bet smieklus. Un lai cik tas nešķistu dīvaini, Nāve palīdz atrisināt sarežģītās situācijas, kurās Pērs Gints spējis iekulties.

Baletu noskatījos ar aizrautību gan patīkamās mūzikas, gan spilgto skatuves tēlu dēļ. Domāju, ka manas emocijas paspilgtināja arī tas, ka esmu apmeklējusi Edvarda Grīga muzeju un pabijusi Norvēģijā pie Troļļu sienas, kur abās ceļa pusēs slejas augsti, pelēcīgi kalni, radot iespaidu, ka esi starp tiem iespiests. Tieši tādu pašu Troļļu sienu saskatīju arī skatuves noformējumā, jo abās skatuves pusēs slējās tumši pelēks fons. Baleta spožākā aina arī saistīta ar troļļiem. Skatītājus patīkami šokēja ne tikai troļļu vizuālais izskats, bet arī orķestra un kora kopīgais skanējums.

Noslēgumā uzdevu sev jautājumu: “Kāds bija izrādes vēstījums?” Un tad es iedomājos, ka patiesībā Pērs Gints ir mūsu pašu Sprīdītis, kas nonāk pie atziņas, ka laime ir tur, kur mājas un, kur tevi mīl un gaida. Tikai viens to saprata esot vēl jauns, bet otrs - sirmā vecumā.

No 5 zirņiem izrādei piešķiru


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

 

Grāmatas galvenā varone, trīsdesmit gadus vecā Eleanora, apkārtējiem šķiet īpatna, jo viņa neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem. Savos spriedumos Eleonora ir nobriedusi un prātīga, tāpēc pilnīgi saprotams, ka viņa ir pašpietiekama un varbūt šī iemesla dēļ - arī vientuļa. Vēl jau visam pāri stāv bērnībā piedzīvotā traģēdija, kas radījusi ne tikai redzamas rētas, bet arī psiholoģiskas problēmas, kurām jaunā sieviete pati mēģina tikt pāri. Un šīs pozitīvās izmaiņas rodas apsēstā pusaudzes naivuma izpausmē, cenšoties iepatikties kādam jaunam mūziķim.

Grāmata, kuru nevar atlaist vaļā, neizlasot vienā rāvienā līdz galam. Burtiski kā magnēts notur labā valoda, ārkārtīgi daudz trāpīgu domu par apkārt notiekošo (sevišķi pirmajā sadaļā “Labās dienas”), kas liek pasmaidīt, kā arī intriga par jaunās sievietes bērnības likstām.

 

Lasot atzīmēju vērtīgākos citātus (ik pēc pāris lappusēm teksts pārklāts ar dzeltenām marķiera strīpiņām). Te būs tikai daži no tiem.

“Kad mums neviens nav vajadzīgs, esam atbildīgi tikai par sevi, un tā ir daudz labāk.”

“Sievišķība ir saistīta ar lielu laika patēriņu un striktu dienas režīmu.”

“Skaistums ir tik nepastāvīgs un iet mazumā jau kopš tā brīža, kad ir jums dots. Turklāt skaistam cilvēkam nemitīgi jāpierāda, ka viņā vērtīgs ir ne tikai izskats, jācenšas, lai apkārtējie saskata ne tikai ārieni un mīl viņu pašu, nevis perfektu ķermeni, mirdzošas acis un biezus, spīdīgus matus.”

“… blondīne ar kuplām krūtīm ir klišejisks seksapīla simbols. Šādas sievietes vienmēr suģestē … pajoliņus, kuriem nepietiek ne prāta, ne labās gaumes, lai saskatītu ko vairāk par ūdeņraža peroksīdu un piena dziedzeriem.”

“Reizēm centieni dot padomus noved pie visai netīkamiem pārpratumiem.”

“…lai gūtu panākumus sabiedrībā, vajag kaut nedaudz izlikties. Populāriem cilvēkiem nereti jāsmejas par to, kas viņiem nešķiet smieklīgi, jādara daudz kas tāds, ko viņi nevēlas, jāpavada kompānijās, kuras nesagādā īpašu prieku.”

“Mēdz teikt, ka par mīlestību jāmaksā ar bēdām, un tā ir pārāk augsta cena.”

“… daudzi sporta apģērba cienītāji vismazāk līdzinās cilvēkiem, kas nodarbojas ar sportu.”

“… kavēšanās ir klaja necieņas izpausme, kas skaidri norāda, ka citu laiku cilvēks vērtē krietni zemāk par savējo.”

 

Pirmo reizi gadījās grāmata ar daudziem vārdiem, kuriem nezināju nozīmi vai arī par nozīmi šaubījos (tas man traucēja lasīt). Pat kauns sametās par manām nezināšanām. Internetā uzmeklēju skaidrojumus.

Skāņš (16. lpp.) – skābens; ieskābis.

Kolekte (42. lpp.) – brīvprātīgs ziedojums (parasti naudā), ko vāc no daudziem, piemēram, labdarības mērķiem.

Maharane (63. lpp.) – maharadža sieva.

Infernāls (73. lpp.) – neatradu vārda skaidrojumu latviešu valodā, bet varētu būt saistība ar drūmumu un ellīgumu.

Providence (86. lpp.) – pēc reliģiskiem vai mītiskiem priekšstatiem – augstākā griba, kas lemj visas pasaules likteņus; arī iepriekšēja nolemtība.

Noskretis (91. lpp.) – neatradu vārda skaidrojumu latviešu valodā, bet varētu būt apbružājies, noskrandis.

Epistolārs (122. lpp.) – rakstisks ziņojums.

Sibarītisks (142. lpp.) – neatradu vārda skaidrojumu latviešu valodā, bet varētu būt glamūrs.

Svēdra (161. lpp.) – svītra, josla.

Eifēmisms (168.lpp.) – vārds, ko izmanto kāda rupja, piedauzīga, intīma vai neaizskarama jeb tabu nosaukuma aizstāšanai, piemēram, lietot vārda “nomirt” vietā izteicienu “devies uz labākiem medību laukiem”.

Subordinācija (181.lpp.) – pakļautība.

Alopēcija (266.lpp.) – plikpaurība, matu izkrišana.

Anatēms (296.lpp.) – neatradu nekādu informāciju; tā arī paliku neziņā, ko šis vārds nozīmē.


No 5 zirņiem grāmatai piešķiru

 

Emocijām pārsātināta grāmata, kurā no vīrieša skatupunkta aprakstīti vienas ģimenes laimes mirkļi un sāpīgi kritieni bezizejas bezdibenī. Grāmata par vecāku ciešanām un savstarpējām attiecībām, cīnoties par sešus gadus vecā dēla dzīvību, kam konstatēts neārstējams smadzeņu audzējs.

“Grūti noticēt, ka reiz mēs uztraucāmies par dzimumzīmīti, kura piepeši bija parādījusies Džekam uz kakla. Grūti noticēt, ka reiz mēs kritām panikā par mazuļa attīstību, brīnījāmies, kāpēc viņš vēl nestaigā, kāpēc viņš pat nemēģina salikt piramīdu no vairāk nekā trim klucīšiem. Brīdī, kad daktere Flenegena ar loka zāģi atver Džeka galvaskausu, ir grūti noticēt, ka mēs uztraucāmies par tādiem sīkumiem. Akurāts griezums, gluži kā ledū izcirsts āliņģis kādā karikatūrā. Sveša cilvēka rokas pieskaras mana bērna smadzenēm.”

“Ja agrāk kāds man būtu teicis: iedomājies sevi šādā situācijā! Kā tu reaģētu? Kā aizvadītu dienas, ja tev būtu paziņots, ka tavs bērns mirst? Nezinu, ko es būtu atbildējis. Varbūt būtu iztēlojies garus vakarus, kad mirkstu asarās, situ dūres pret krūtīm, diedelēju, nolādu Dievu un lūdzos, lūdzos, lūdzos, lai notiek brīnums. Tā nebija. Mani visvairāk satrieca notiekošā ikdienišķums. Tas, ka iepriekšējās dzīves spožie mirkļi nu bija izpostīti, melnu sēru ieskauti."

 

P.S. Pirms ķēros klāt pie grāmatas lasīšanas, ieskatījos sadaļā “Pateicības”. Cik noprotu, pats autors ir pieveicis cīņu ar vēzi, tāpēc viņam nav sveši pārdzīvojumi, ko šī slimība ienes ģimenē. Un vēl, - lasot grāmatu sapratīsiet, kāpēc uz vāka ir saulespuķes.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

Jo lielāka ģimene, jo vairāk pienākumu attiecībā pret tuvajiem.